Izskatās gluži kā izbirušas brūnās pupiņas. Taču tas nav nekas ēdams – šajā NASA pavadoņa "Mars Reconnaissance Orbiter" (MRO) uzņemtajā bildē redzams interesants reģions Marsa ziemeļu puslodē. Veidojumi, kas atgādina pupas, ir sasalušas kāpas. Planētu pētnieki norāda, ka šie veidojumi var būt vērtīgs pavediens, izzinot Marsa ūdens vēsturi, raksta "Live Science".
Attēls uzņemts 2022. gada 8. septembrī ar MRO kameru "HiRISE" ("High-Resolution Imaging Science Experiment"), bet publicēts pagājušā gada decembrī. Kāpām uz Zemes un uz Marsa ir šis tas kopīgs. Tostarp – tās mēdz "migrēt". Vējš daļiņas paceļ gaisā no vienas kāpas nogāzes, pārnes pāri un nomet otrpus korei. Tādējādi, ja varētu šo procesu filmēt nepārtraukti un pēc tam video parādīt ļoti lielā paātrinājumā, izskatītos, ka kāpas "ceļo" gluži kā tādi ārkārtīgi lēni smilšu viļņi.
Taču šīs "pupiņu" kāpas attēlā nemigrē – tās ir sasalušas un iesprostotas savā vietā līdz pat pavasarim. Gads uz Marsa ilgst daudz ilgāk nekā uz Zemes – nepilnus 670 solus (jeb Marsa diennaktis), kas ir ekvivalents 687 Zemes diennaktīm.
Šīs kāpas klāj sarma, ko veido sasalis oglekļa dioksīds, taču šādi attēli var būt pavediens arī ūdens vēsturē uz Marsa. Tostarp – vai šķidrs ūdens uz Marsa virsmas eksistēja pietiekami ilgi, lai būtu kaut teorētiska iespēja, ka tur attīstījušās primitīvas dzīvības formas. Tas, cik daudz uz Marsa ir oglekļa dioksīda, atkarīgs no planētas rotācijas ass slīpuma. Līdzīgi arī Zeme ir "sagāzusies", un tieši tāpēc mums ir gadalaiki.
Taču ne tikai šī brīža ass slīpums ir svarīgs. Astronomi mēra arī rotācijas ass precesiju jeb ķermeņa rotācijas ass kustību, kurā šī ass apraksta konisku virsmu. Marsam tā ir daudz izteiktāka nekā Zemei. Tostarp tāpēc, ka Marsam nav tik liela pavadoņa kā mūsu Mēness, kura gravitācijas spēkam ir stabilizējošs efekts. Marsa rotācijas ass slīpums pret orbītas plakni šobrīd ir aptuveni 25 grādu leņķī, bet astronomi uzskata, ka miljoniem gadu ilgā periodā šis leņķis mainījies pat par 10 grādiem. Tostarp ir hipotēze, ka tādējādi pēdējo piecu miljonu gadu laikā Marss daudzkārt pieredzējis vēl ekstrēmāku klimatu, ko varētu pielīdzināt kārtīgam ledus laikmetam.
Kad Marss ir "sagāzies" pietiekami daudz, polos sasalušais oglekļa dioksīds sublimējas, pāriet gāzveida stāvoklī pietiekami strauji un pietiekamā daudzumā, lai Marsam varētu izveidoties blīvāka atmosfēra. Pietiekami blīva, lai nodrošinātu šķidra ūdens eksistenci uz planētas virsmas. Attēli ar šādām kāpām, kas tapuši ilgā laika posmā ar noteiktiem intervāliem un ļauj pētīt kāpu sasalšanas un kušanas ciklus un apstākļus, kādos tas notiek, ļauj labāk prognozēt Marsa klimata tendences gan uz priekšu, gan arī precīzāk modelēt klimatu, kāds tas bija pagātnē. Vai piemērots ilgstošai šķidra ūdens eksistencei uz Marsa virsmas? Sen izžuvuši ezeru krāteri un upju gultnes saka, ka Marss agrāk bijis daudz mitrāks. Bet vai pietiekami ilgi, lai dotu iespēju dzīvības attīstībai?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
