Astronomi atrod lielāko superstruktūru Visumā  (2)

Jaunais pētījums tiks publicēts zinātniskajā izdevumā "Astronomy and Astrophysics", bet pagaidām pieejams visiem pirmsdrukas resursā "arXiv". Darba autori raksturojuši četras jaunas milzu superstruktūras redzamajā Visumā, un Kipu ir lielākā no tām. To veido nevis galaktikas vai tikai galaktiku kopas, bet gan galaktiku kopu kopas. Lūk, kāds prāta mežģis. Protams, ka nekādu kosmisko svaru astronomiem nav, taču līdzšinējās zināšanas par to, cik blīvas ir zvaigznes, cik tajās daudz matērijas un cik daudz šādu zvaigžņu ir galaktikās, ļauj aptuveni aplēst arī kosmisku megastruktūru masu. Darba autori uzskata, ka Kipu masa ir 200 kvadriljoni mūsu Saules masu. Jeb 200 000 000 000 000 000 Saules masu.

Saprotams arī, kāpēc astronomi šo superstruktūru nosauca par Kipu – gluži kā inku rakstībā izmantotie dzīpari ar mezgliem, arī šajā kosmosa struktūrā galaktiku kopas veido garu jo garu pavedienu ar mezgliem un sānu atzariem.

"Kipu ir visai izteikti redzama struktūra, kuru Visuma galaktiku kopu kartē var labi redzēt, koncentrējoties uz noteiktā spektra diapazonā redzamo gaismu," raksta darba autori. Proti, runa ir par tā dēvēto sarkano nobīdi. Tā ir starojuma spektrāllīniju viļņa garuma palielināšanās, starojuma avotam no novērotāja attālinoties. Vienkārši sakot – Visums izplešas, un objekti no mums attālinās. Tālas galaktikas izstarotā gaisma, ceļojot līdz novērotājam (mums), ir pakļauta tam, ka telpa izplešas. Redzamajai gaismai – jo lielāks viļņa garums, jo sarkanāka gaisma. Būtiski, ka ne jau pati izstarotā gaisma mainās, bet izplešas telpa, kurai tā ceļo cauri. Varam iedomāties nepiepūstu gumijas balonu, uz kura ar marķieri savelkam viļņotas strīpas. Piepūšot balonu, šie vilnīši izstiepsies, jo pati telpa izpletusies. Tādējādi tā gaisma, kas mūs sasniedz no ļoti tālāk galaktikām, ir spektra "sarkanajā galā".

Ar sarkanu iezīmētā ir Kipu, ar oranžu – Tēlnieka-Pegaza superstruktūra, ar zaļu Ziemeļu Vainaga-Čūskas un ar violetu Herkulesa superstruktūra. Ar zilu iekrāsotā ir jau iepriekš zināmā un astronoma Hārlova Šeplija vārdā nosauktā superstruktūra.

Parasti, pētot matērijas distribūciju Visumā atkarībā no to sarkanās nobīdes vērtības, pētnieki koncentrējas uz objektiem, kam šī vērtība ir līdz 0,3. Šie objekti ir pētīti vairāk un labi kartēti. Jaunajā darbā zinātnieki koncentrējās uz tālākiem objektiem ar sarkanās nobīdes vērtību no 0,3 līdz 0,6.

Visas kartē redzamās struktūras no mūsu – Zemes – skatupunkta atrodas ne mazāk kā 425 miljonu gaismas gadu un ne vairāk kā 815 miljonu gaismas gadu attālumā. Ir pamats domāt, ka tālāk Visumā atrodamas vēl lielākas struktūras par Kipu.

Kipu ir lielākā no jaunatklātajām, taču pētījumā raksturotas vēl trīs no galaktiku kopu kopām sastāvošas superstruktūras, kam nosaukums dots pēc zvaigznājiem, starp kuriem tās atrodas, raugoties kosmosā no mūsu skatupunkta. Tās ir Ziemeļu Vainaga-Čūskas superstruktūra, Herkulesa superstruktūra un Tēlnieka-Pegaza superstruktūra.

Šādas milzu struktūras var būtiski ietekmēt Visuma reģionus, kam vijas cauri. Tostarp nav izslēgts, ka tieši šādas superstruktūras var būt cēlonis problēmām ar Habla konstantes (Visuma izplešanās koeficients, galaktiku attālināšanās ātrums ir proporcionāls to atstatumam) mērījumiem.

Šīs struktūras gan nav pastāvīgas. Turpinoties Visuma evolūcijai, izplešanās rezultātā arī tās tiks izjauktas. "Tās ir pārejošas konfigurācijas. Taču šobrīd – būtiskas fiziskas vienības ar noteiktām īpašībām, īpaši kosmosa apgabali, kam jāvelta īpaša uzmanība," skaidro darba autori.