Veiksmes stāsti un izgāšanās: piecas pasaules prāvākās kosmiskās raķetes  (44)

"SpaceX" daļēji atkārtoti izmantojamā raķete "Falcon 9" tās pēdējās modifikācijās ir piektā pasaulē garākā kosmisko lidojumu raķete. Izmēri variē atkarībā no modifikācijas un uzdevuma, taču caurmērā šobrīd izmantotās "Falcon 9" raķetes ir 70 metrus garas. Tāda ir arī smagā kravas raķete "Falcon Heavy", kas būtībā ir tā pati "Falcon 9", tikai ar pastiprinātu korpusu, papildināta ar divām "Falcon 9" pirmajām pakāpēm ar dažām modifikācijām.

Raķete, kas zemajā Zemes orbītā kapsulā "Crew Dragon" nogādās astronautus Robertu Benkenu un Duglasu Harliju, ir "Falcon 9 Block 5" – pēdējā un šobrīd aktīvi izmantotā "Falcon 9" modifikācija.
Šī "Falcon 9" modifikācija pirmo startu piedzīvoja 2018. gada pavasarī, un kopš tā laika bijuši 28 sekmīgi starti. "SpaceX", kas ir celmlauzis atkārtoti izmantojamo kosmosa raķešu jomā, cer katru "Block 5" modifikācijas pirmo pakāpi izmantot 10 reizes. Pagaidām neviena "Falcon 9" pirmā pakāpe atkārtoti nav izmantota vairāk nekā piecas reizes.

Aprīkota ar deviņiem "Merlin 1D" dzinējiem, "Falcon 9" pirmā pakāpe spēj attīstīt vairāk nekā 7,6 megaņūtonu vilci ("Falcon Heavy Block 5" pareizinām to ar trīs) un zemā orbītā nogādāt līdz pat 22,8 tonnu smagu kravu.

Šīs 72 metrus garais smagsvars debitēja 2004. gadā. Vizuāli nedaudz līdzīga "Falcon Heavy", jo arī sastāv no raķetes ar kravu vidū un pa vienam starta paātrinātājam katrā pusē.

Šī raķete kopš pirmā starta izmantota 11 reižu. Pats pirmais starts nenoritēja pēc plāna – tas bija testa lidojums, kurā "Delta IV Heavy" bija jānogādā orbītā nefunkcionāla krava – tā dēvētais masas simulators ar nolūku pārbaudīt raķetes veiktspēju. Starta pāatrinātāji beidza darboties astoņas sekundes ātrāk nekā paredzēts, bet galvenās raķetes pirmās pakāpes dzinējs – deviņas sekundes par ātru. Otrās pakāpes dzinēji nespēja šo kļūmi kompensēt, tāpēc izmēģinājuma lidojumā "Delta IV Heavy" nesasniedza plānoto orbītu. Atlikušie 10 lidojumi jau ar īstu kravu gan visi kā viens bijuši sekmīgi.

Kopš tā laika "Delta IV" orbītā nogādājusi vairākus izlūkošanas satelītus, un likumsakarīgi par daļu no šiem lidojumiem informācija ir klasificēta. Taču "Delta IV Heavy" savu artavu devusi arī kosmosa izpētē, 2018. gadā nogādājot kosmosā zondi "Parker Solar Probe".

"Delta IV Heavy", darbojoties uz pilnu jaudu ar abiem starta paātrinātājiem, spēj attīstīt vairāk nekā 9,4 megaņūtonu vilci un zemā orbītā nogādāt 28,8 tonnu kravu.

"Ares I" raķešu programma bija plānota kā aizstājējs atspoļkuģu jeb šatlu programmai, kurai tika pielikts punkts 2011. gadā. Bija iecerēts, ka "Ares I" būs programmas "Constellation" pamatā un nogādās kosmosā cilvēkus "Orion" kapsulā. Nosaukta par godu sengrieķu kara dievam Arejam, šī raķete, precīzāk, tieši prototips "Ares I-X", piedzīvoja tikai vienu startu.

Kaut tas bija veiksmīgs, ASV prezidents Baraks Obama 2010. gadā atcēla gan "Constellation" programmu, un līdz ar to arī "Ares I" raķešu programmu, bet jau gadu vēlāk NASA paziņoja, ka kosmosa izpētei, specifiski, misijai uz Mēnesi un vēlāk, iespējams, arī Marsu, tiks izstrādāta jauna raķešu sistēma – "Space Launch System".

"Ares I-X" ir 94,2 metrus garš milzis, kas pirmo un vienīgo reizi stata platformu pameta 2009. gada 28. oktobrī. Raķete gan nesasniedza orbītu, bet tāds arī nebija izmēģinājuma mērķis – lidojums ilga vien dažas minūtes, kuru laikā inženieri bija lūkojuši pārbaudīt tikai pacelšanos, lidojuma kontroles programmatūru, kā arī veikt pakāpju atdalīšanas manevru.

Šis milzis spēja attīstīt ap 14 megaņūtonu vilci un teorētiski zemā orbītā nogādāt ap 25 tonnu smagu kravu, taču, šķiet, pierādīt savas spējas pilnvērtīgos kosmiskajos startos "Ares I" tā arī nebūs iespēja.

Milzu konusu atgādinošā N1 ir vienīgā bijušās PSRS pārstāve šajā sarakstā. Ap 105 metrus garā raķete arī vizuāli atšķiras no pārējām, jo pirmā pakāpes diametrs ir aptuveni 17 metri, bet katra nākamā arvien šaurāka. Dizains pēc būtības modulārs (trīs pakāpes lidojumam līdz zemajai orbītai), bet "N1-3L" (pēc tam arī "5L", "6L" un "7L") komplektācija bija piecpakāpju raķete, kas paredzēta kā padomju Mēness misiju mugurkauls, kā arī tiešs konkurents ASV "Apollo" programmai aukstā kara kosmosa sacīkšu karstumā.

Raķetes pirmās pakāpes dzinēji "NK-15", un tādu pirmajā pakāpē bija veseli 30, spēja attīstīt iespaidīgu 45,4 megaņūtonu vilci, taču ar milzīgu jaudu vien nav līdzēts. Sasteigts dizains, nepietiekams finansējums, galvenā inženiera Sergeja Koroļova nāve un dažādi citi faktori nolēma "N1-3L" neveiksmei. It neviens no četriem startiem nebija sekmīgs, bet pēc kārtas otrajā mēģinājumā grandiozā sprādzienā tika iznīcināta arī palaišanas platforma, raķetei nekur tālu no tās netiekot.

Kamēr NASA nav izstrādājusi savu "Space Launch System" un Īlona Maska uzņēmums "SpaceX" nav startējis ar "Starship", aizvien kosmosa izpētes ēras lielākais gigants ir pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados būvētā "Saturn V", kas palīdzēja nogādāt pirmos cilvēkus līdz Mēnesim.
"Saturn V" mūžs bija īss – vien no 1967. līdz 1973. gadam – bet spilgts, un tā aizvien ir viena no kosmosa izpētes ikonām.

110 metrus garā giganta izstrādē viens no atslēgas cilvēkiem bija Verners fon Brauns, bijušais Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas biedrs, kurš ir viens no vairākiem simtiem vācu zinātnieku, inženieru un tehniķu, kas slepenā operācijā "Paperclip" tika nogādāti ASV ar mērķi izmantot viņu zināšanas virsrokas gūšanai pār Padomju Savienību gan militārā, gan kosmosa izpētes jomā. Fon Brauna pārraudzībā Otrā pasaules kara laikā tapa arī pirmā tolaik relatīvi tāla darbības rādiusa ballistiskā raķete "V-2".

Atgriežoties pie "Saturn V" – šī milža pirmā pakāpe starta laikā spēja attīstīt 34,5 megaņūtonu vilci, un aizvien ir vienīgā palaišanas sistēma, kas nogādājusi cilvēkus tālāk par zemo Zemes orbītu. Kopumā tika uzbūvētas 15 šādas raķetes, bet startos izmantotas 13.

Ar "Saturn V" palīdzību uz Mēnesi "Apollo" misiju laikā devās kopumā 24 astronauti.