Pagaidām vēl zinātniskā fantastika: lolo ideju par kosmosa zemūdeni Titāna jūru pētīšanai  (16)

Tiesa, šķiet nedaudz jocīgi to dēvēt par "zemūdeni", jo ar ūdeni te sakars visai mazs – jūras uz Titāna pārsvarā sastāv no metāna un etāna. Varbūt labāk to dēvēt par iegremdējamu zondi? Uz Zemes normālos apstākļos tās ir gāzes, bet Titāna ledainajos apstākļos metāns un etāns ir šķidrs. Titānam ir blīva atmosfēra, un tā virsma saņem vien aptuveni 1% no Saules enerģijas, ko saņem Zeme. Uz šī Saturna dabiskā pavadoņa virsmas temperatūras ir vairāk nekā -170 grādi pēc Celsija – vairāk nekā gana, lai etāns un metāns būtu šķidrā agregātstāvoklī. Patiesībā šī temperatūra jau teju tuvojas metāna un etāna sasalšanas temperatūrai.

Saprotams, ka šī neviesmīlīgā un noslēpumainā vide rosina zinātnieku iztēli, tāpēc uzsākts darbs pie misijas koncepta, kur Titāna jūru dzīles vago zemūdene. Ja NASA apstiprinās un attiecīgi piešķirs finansējumu šī koncepta īstenošanai, misija varētu startēt jau nākamajā desmitgadē, apgalvo idejas autori.

"Mēs uzskatām, ka zemūdenes nosūtīšana uz Titānu ir pirmais nepieciešamais solis, pirms ko līdzīgu atkārtot uz Eiropas (Jupitera pavadonis) vai Encelada (Saturna pavadonis)," klāsta Stīvens Olesons, kurš vada kosmosa kuģu konceptu izstrādes komandu NASA astronauta Džona Glena vārdā nosauktajā pētījumu centrā Ohaio.

Arī Eiropa un Encelads ir pasaules ar plašām ūdenskrātuvēm, turklāt šajā gadījumā jau runa ir par ūdeni. Taču, protams, ņemot vērā ūdens sasalšanas temperatūru, šķidrs ūdens uz Eiropas un Encelada ir zem biezas ledus kārtas – būtisks sarežģījums šo pasauļu okeānu izpētei. Temperatūra uz Titāna un fakts, ka runa ir par metānu un etānu, nevis ūdeni, kombinācijā nozīmē ideālus apstākļus pētniecībai ar šādu zondi. Ja neskaita Zemi, Titāns ir vienīgais mums zināmais objekts Saules sistēmā, kur uz virsmas ir stabilas krātuves ar šķidrumu.

Tāpat pētniekiem ir visai interesanta Titāna blīvā atmosfēra, un nav izslēgts, ka tajā varētu būt rodamas arī oglekli saturošas organiskas molekulas – dzīvības pamatelementi.

Šobrīd liela daļa zināšanu par Titānu pētnieku rīcībā ir pateicoties 2004. gadā uzsāktajai "Cassini-Hyugens" misijai. Zonde "Cassini" daudzus gadus riņķoja orbītā ap Saturnu, pētot šo gāzes milzi un tā mēnešus no attāluma. Savukārt 2005. gada janvārī zonde "Hyugens" – Eiropas Kosmosa aģentūras un Itālijas Kosmosa aģentūras lolojums – nosēdās uz Titāna.

Tikmēr viena no Titāna izpētes misijām jau tiek attīstīta pilnā sparā – plānots, ka "Dragonfly" tiks palaists 2026. gadā. Tas būs astoņu rotoru drons, kurš spēs pētīt Titāna atmosfēras ķīmisko sastāvu, paraugus ņemot daudzās vietās un aptverot samērā plašu teritoriju. Iegremdējama zonde Titāna jūru izpētei būtu loģisks nākamais solis.

Cik tas ir realizējams? Uzdevums, kā jau lielākā daļa, ja runā par kosmosa izpēti, nav no vieglajiem, bet Olesons idejai tic, turklāt daži Titāna raksturlielumi uzdevumu pat atvieglo. Piemēram, uz Titāna iegremdējamas zondes korpusam būtu jāiztur daudz mazāks spiediens nekā zemūdenēm uz Zemes līdzīgā dziļumā.

Runājot par izmēru – ja izvēlētos risinājumu, ka iegremdējamā zonde iekļauj visu nepieciešamo arī saziņai ar Zemi, tai jābūt visai prāvai, ap sešiem metriem garumā un pusotru tonnu smagai. Taču, ja tiktu izvēlēts risinājums, kur uz Titānu sūta ne tikai iegremdējamo zondi, bet arī mākslīgo pavadoni, kas riņķotu ap Titānu un varētu pārraidīt tālāk no zondes saņemtos datus uz Zemi, tad iegremdējamā zonde varētu būt jau krietni mazāka izmēra – aptuveni divus metrus gara un pustonnu smaga. Lai misija būtu jēgpilna, šīs zondes arsenāls nedrīkst atpalikt no tā, kas ir, piemēram, Marsa izpētes roveriem. Būtu nepieciešamas gan fotokameras, gan dažādi sensori, piemēram, spiediena mērīšanai, kā arī mini laboratorija vielu ķīmiskā sastāva noteikšanai.

Ja plāns tiktu apstiprināts un dota zaļā gaisma misijas īstenošanai, zonde jau pēc aptuveni 25 gadiem varētu nirt vai nu krātuvē, kurai dots nosaukums "Kraken Mare" (aptuveni 400 tūkstošu kvadrātkilometru liela un vismaz 35 metrus dziļa tilpne), vai "Ligeia Mare", kas ir daudz mazāka (130 tūkstoši kvadrātkilometru) un ar maksimālo dziļumu 170 metri.

Tā kā ceļš līdz Saturnam prasa aptuveni septiņus gadus, misijas apstiprināšanas gadījumā Olesons lēš, ka zonde varētu ierasties galamērķī ap 2045. gadu.