Kur vēl meklēt dzīvību Saules sistēmā?  (16)

Protams, jāsāk ar Zemei daudzējādā ziņā tuvāko līdzinieku Saules sistēmā. Jā, Marss ir būtiski mazāks par Zemi (rādiuss ekvatorā 3396 kilometri pret Zemes 6378), daudz mazāk masīvs un attiecīgi ar daudz mazāku gravitācijas spēku (aptuveni 38% no Zemes).

Taču tam ir līdzīgs dienas garums – viena diena uz Marsa ilgst tikai par 37 minūtēm ilgāk nekā diena uz Zemes. Marsam, gluži kā Zemei, polus klāj ledus, kura platība mainās atkarībā no gadalaika. Marsa reljefs vedina domāt, ka kādā brīdī planētas attīstības vēsturē to veidojis šķidrs ūdens, turklāt ir pamats uzskatīt, ka zem planētas virsmas, konkrēti zem ledus segas dienvidu polā, aizvien ir šķidra ūdens krātuve.

Marsam ir ļoti plāna, taču tomēr oglekļa dioksīda atmosfēra, kuras sastāvā ir arī metāns. Metāns ir nozīmīgs ar to, ka var rasties arī bioloģisku procesu rezultātā, taču pagaidām metāna avots uz Marsa vēl nav zināms.

Tomēr zinātnieki pieļauj, ka Marss savulaik varēja būt mājvieta mikroskopiskām dzīvības formām. Šobrīd Marsa niecīgā atmosfēra diez vai var pasargāt no kosmiskās un Saules radiācijas, taču nav izslēgts, ka dzīvība joprojām varētu eksistēt kādā šķidrā ūdens krātuvē zem Marsa virsmas.

To noskaidrot devušies vairāki jauni Marsa izpētes roboti – gan NASA, gan Ķīnas misijas roveri jau nākamgad piezemēsies uz Marsa.

Galileo Galilejs 17. gadsimta sākumā atklāja četrus lielākos Jupitera pavadoņus – Ganimēdu, Kallisto, Jo un Eiropu. Nu zināms, ka Jupiteram ir vismaz 79 mākslīgie pavadoņi. Taču ārpuszemes dzīvības meklējumos tieši Eiropa ir ļoti interesanta vieta, ko izpētīt.

Izmērā Eiropa ir nedaudz mazāka par Zemes vienīgo dabisko pavadoni – Mēnesi. Eiropa Jupiteru apriņķo ik 3,5 dienas, bet to būtiski ietekmē arī citu lielo Jupitera pavadoņu gravitācija. Eiropa, iespējams, ir ģeoloģiski aktīva. Tā ir ledus pasaule, bet daudzi pētnieki uzskata, ka šī ledus kārta sedz gigantisku okeānu, kas varētu būt pat 100 kilometrus dziļš.

Par to, ka zem ledus segas ir šķidrs ūdens, vedina domāt, piemēram, geizeriem līdzīgi izvirdumi vietās, kur ledus saplaisājis, arī neviendabīgie ledus veidojumi, kuri varētu būt veidojušies zemledus straumju rezultātā, un arī vājš magnētiskais lauks.

Ledus sega varētu būt atslēga dzīvībai uz Eiropas – tā pasargātu dzīvos organismus no kosmosa vakuuma, radiācijas un stindzinošā aukstuma. Nav izslēgts, ka šī okeāna gultnē ir zināma vulkāniskā aktivitāte un aktīvas hidrotermiskās atveres. Uz Zemes šādu atveru tuvumā ir piemēroti apstākļi, lai rastos visai bagātīgas ekosistēmas.

Encelads savā ziņā ir līdzīgs Eiropai – arī tas ir ledus pasaule, visticamāk, ar šķidru okeānu zem ledus segas. Tikai Encelads riņķo ap Saturnu un atrodas vēl tālāk no Saules.

Zinātniekiem cerības par to, ka uz Encelada potenciāli tomēr varētu būt apstākļi, lai rastos dzīvība, viesa milzīgu geizeru atklāšana pavadoņa dienvidu polā. Tas ir skaidrs apliecinājums tam, ka Encelada dzīlēs ir šķidrs ūdens.

Tā kā Encelada gravitācijas lauks ir ļoti vājš, šīs geizeru strūklas daļēji izšāvās arī kosmosā. Encelada geizeru izmestajā materiālā konstatēts ne tikai ūdens, bet arī organiskas molekulas. Zinātniekiem ir pamats uzskatīt, ka arī Encelada okeāna gultnē vietām ir hidrotermiskās atveres, kas nodrošina gan ķīmiskos elementus, gan enerģijas avotu, lai potenciāli varētu attīstīties dzīvība.

Šis Saturna pavadonis ir vienīgais planētas pavadonis Saules sistēmā ar vērā ņemamu atmosfēru – tā gan ir pavisam atšķirīga no atmosfēras uz Zemes un sastāv galvenokārt no slāpekļa. Taču novērojumi ar radaru liecina, ka uz Titāna ir upes un ezeri. Tikai ne ūdens, protams, bet gan tie sastāv no šķidra metāna un etāna.

Lai vairāk uzzinātu par šo tālo pasauli, tiek kalti ambiciozi plāni, tostarp lolots projekts par zondi-zemūdeni, kas varētu vagot šo metāna un etāna krātuvju dzīles, meklējot kādreiz bijušas vai šobrīd vēl eksistējošas mikrobioloģiskas aktivitātes pēdas.