"Carina" miglāja tā dēvētās Rietumu sienas attēli uzņemti arī iepriekš, taču nupat publicētais ir līdz šim asākais un augstākās kvalitātes. To uzņēma Rīsas Universitātes astronoms Patriks Hārtigans ar kolēģiem, liekot lietā "Gemini" dienvidu observatorijas (ziemeļu "māsa" atrodas Havaju salās) platleņķa adaptīvo optisko sistēmu. Šīs sistēmas spoguļi nemitīgi maina formu, izliekumu, lai kompensētu Zemes atmosfēras radītos traucējumus, kas parasti neļauj iegūt asākus attēlus, bildējot tālus objektus no Zemes. No 2018. gada janvārī tuvajā infrasarkanajā spektra diapazonā iemūžinātajiem attēliem radītais kompozītattēls ir ar aptuveni 10 reižu augstāku detalizāciju nekā līdz šim uzņemtie. Attēlu pilnā izšķirtspējā vari lejupielādēt, klikšķinot šeit.
Šis darbs sniedz aptuvenu ieskatu tajā, kādas kvalitātes attēlus astronomi varēs iegūt, kad savu darbu sāks Džeimsa Veba kosmiskais teleskops, kurš, kā jau liecina nosaukums, atradīsies kosmosā, un tādējādi Zemes atmosfēra attēlu kvalitāti neietekmēs. Džeimsa Veba teleskops, kuru pēc virknes aizkavēšanos beidzot plānots palaist nākamgad (pandēmijas dēļ gan nekādu garantiju nav), arī darbosies infrasarkanajā diapazonā. Par to vairāk vari lasīt rakstā "Zeltā klātais Visuma pētnieks sola ieskatu ļoti tālā pagātnē".
"Rezultāti ir satriecoši," par paveikto ir gandarīts Hārtigans: "Mēs redzam tādas detaļas, kas nekad iepriekš nebija novērotas, tostarp paralēlas kores, līnijas, kuras, iespējams, rada magnētiskie lauki [..] un fragmentus augšpusē, kuri, šķiet, atdalās no galvenā mākoņa."
Šis "Carina" miglāja reģions ir viens no tiem, ko astronomi reizēm dēvē par zvaigžņu inkubatoriem. Jaunu zvaigžņu rašanās ir fascinējošs process, kam nepieciešami noteikti apstākļi – gana blīvs gāzu un putekļu mākonis, kurā pietiekami lielā daudzumā ir molekulārais ūdeņradis, turklāt atsevišķiem reģioniem mākonī jābūt tik blīviem, ka tie gravitācijas ietekmē kolapsē.
Šādu starpzvaigžņu telpas mākoņu "ieraudzīšana" bieži nav pa spēkam Habla kosmiskajam teleskopam, kurš darbojas redzamās gaismas un ultravioletajā diapazonā. Putekļi tā dēvētajos zvaigžņu inkubatoros bloķē lielu daļu redzamās un ultravioletās gaismas. Turpretī tuvais infrasarkanais un infrasarkanais starojumus spēj caursist putekļu mākoņus un ļaut astronomiem ieskatīties šo aizraujošo kosmosa reģionu dzīlēs. Te "Gemini" observatorijai ir priekšrocības, ja salīdzina ar Habla kosmisko teleskopu. Turpretī, kā jau minēts iepriekš, – mīnuss ir tas, ka "Gemini" teleskopi atrodas uz Zemes un veras kosmosā cauri Zemes atmosfērai, kas procesu sarežģī.
Ja iepriekš atmosfēras radītos traucējumus lielākoties bija "jāaizvāc" datu apstrādes laikā, proti, jau pēc novērojumu veikšanas, tad šobrīd vietām jau darbojas adaptīvās optiskās sistēmas, kas korekcijas veic jau datu ievākšanas laikā. Piemēram, "Gemini" observatorija (attēlā augšā) liek lietā vairāku lāzerstaru kūli, kuru raida debesīs un izmanto kā atskaites punktu atmosfēras turbulencei, un attiecīgi reālā laikā pielāgo teleskopa reflektora spoguļu formu. Tieši šī tehnoloģija ļāva Hārtiganam ar kolēģiem iegūt satriecoši detalizēto attēlu ar objektu, kas atrodas vairāk nekā 8000 gaismas gadu attālumā no Zemes.
Ja Džeimsa Veba teleskops darbosies kā iecerēts un attaisnos astronomu cerības, šādas kvalitātes attēli drīzumā varētu kļūt par ikdienu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
