Foto: Shutterstock

Viena no aizraujošākajām jomām astronomijā ir eksoplanētu jeb citplanētu pētīšana, un īpaši skaļus virsrakstus izpelnās reizes, kad zinātniekiem izdodas atrast planētas tā saucamajā "zelta joslā" jeb tādā attālumā no zvaigznes, ka uz planētas teorētiski var eksistēt ūdens šķidrā veidā. Parasti tiek runāts par "otras Zemes" meklēšanu, taču šajā pieejā ir viena būtiska nepilnība, kas šonedēļ ieskicēta izdevumā "Astrobiology" publicētā pētījumā.

"Mēs esam tik ļoti koncentrējušies uz Zemes atspulga atrašanu, ka varam palaist garām kādu planētu, kas ir dzīvībai pat labāk piemērota par Zemi," skaidro pētījuma "Meklējot par Zemi labāku planētu: galvenie superapdzīvojamas planētas kandidāti" vadošais autors Dirks Šulce-Makucs.

Likumsakarīgi, ka dzīvībai piemērotus apstākļus asociējam tieši ar tādiem, kādi ir uz Zemes – galu galā Zeme aizvien ir vienīgā mums līdz šim zināmā planēta Visumā, kas ir mājvieta dzīvībai. Taču šī koncentrēšanās uz "Zemi 2.0" var traucēt citu dzīvības oāžu atrašanā.

Šulce-Makucs ar kolēģiem identificējis 24 citplanētas un citplanētu kandidātus (vēl oficiāli neapstiprinātas citplanētas) kā potenciālas "superapdzīvojamas" planētas, proti, tādas, uz kurām priekšnosacījumi dzīvības eksistencei ir vēl labāki nekā uz Zemes. Te uzreiz jāuzsver – pētnieki šajā gadījumā nemeklē ārpuszemes dzīvības pēdas uz šīm planētām, vien potenciāli dzīvībai labvēlīgu un konkrēti izmērāmu parametru kopumu – noteiktu temperatūru, mitrumu, atmosfēras sastāvu utt.

"Mēs gribam norādīt – kaut meklējam "superapdzīvojamas" planētas, tas nenozīmē, ka uz tām pavisam noteikti ir dzīvība. Planēta var būt apdzīvojama, bet neapdzīvota," skaidro Šulce-Makucs un piebilst, ka izšķiroši var būt daudzi faktori.

Piemēram, dzīvības evolūciju uz visādi citādi apdzīvojamas planētas var izjaukt tādas kataklizmas kā pārnovas eksplozija kādā netālā zvaigžņu sistēmā.
Viens no būtiskākajiem parametriem, kas jāņem vērā, izvērtējot planētas potenciālo apdzīvojamību, ir zvaigznes, ap kuru planēta riņķo, tips. Te ir runa ne tikai par attālumu no zvaigznes (kas neapšabāmi arī ir būtiski – mums zināmajai dzīvībai tomēr nepieciešams šķidrs ūdens), bet tieši zvaigznes tipu. Viens no labvēlīgākajiem scenārijiem varētu būt planētas orbītā ap K tipa galvenās secības zvaigznēm (dēvētām arī par oranžajiem punduriem). Saule ir G tipa galvenās secības zvaigzne. K tipa zvaigznes parasti ir mazākas, mazāk masīvas un arī vēsākas nekā Saule, taču to mūža ilgums ir būtiski lielāks. Ja Saulei tas ir ap 10 miljardiem gadu (Saule šobrīd ir "pusmūžā"), tad K tipa zvaigznēm tas var būt no 20 līdz pat 70 miljardiem gadu. Tādējādi uz planētām orbītā ap šādām zvaigznēm ir daudz ilgāks laika logs potenciālai dzīvības attīstībai.

Kādai tad jābūt "superapdzīvojamai" planētai? Šulce-Makucs ar kolēģiem savā publikācijā skaidro, ka tā ir cietzemes planēta, kas riņķo ap savu zvaigzni (kā noskaidrojām, vēlams – K tipa zvaigzni) attālumā, kas pieļauj šķidra ūdens eksistenci. Planētas masai jābūt aptuveni 1,5 Zemes masām (spēcīgāka gravitācija arī nozīmētu, ka planēta ilgāk var saglabāt savu atmosfēru) . Tāpat šādai "superapdzīvojamai" planētai vēlams būt par aptuveni 8 grādiem pēc Fārenheita jeb aptuveni 4,5 grādiem pēc Celsija siltākai nekā Zeme. Pētījuma autori kā piemēru min tropiskos lietusmežus uz Zemes, kur ir daudz izteiktāka biodažādība, ja salīdzina ar vēsākiem un sausākiem apgabaliem.

Neviens no pētījumā aplūkotajiem 24 kandidātiem neatbilst pilnīgi visiem astrobiologu uzstādītajiem kritērijiem, tostarp jāatgādina – attālināta izpēte tomēr būtiski ierobežo to, ko varam par planētu noskaidrot. Taču, piemēram, viena no aplūkotajām citplanētām – KOI 5715.01 – ir visnotaļ interesanta un atbilst vairākiem kritērijiem. Tā atrodas Gulbja zvaigznājā ap 3000 gaismas gadu attālumā no Zemes. Zvaigzne, ap kuru riņķo KOI 5715.01, ir mazāka un vieglāka par Sauli (77% no Saules rādiusa un 76% no Saules masas), kā arī par divām trešdaļām blāvāka. Šī zvaigzne ir ap 5,5 miljardus gadu veca, tātad ap miljardu gadu vecāka par Sauli. Šī planēta ir labs kandidāts tālākai izpētei, jo pagaidām dati par to ir visnotaļ nepilnīgi. Šulce-Makucs norāda, ka šis pētījums principā jāizmanto, lai no kandidātiem atlasītu un prioritizētu daudzsološākos tālākai izpētei.

Diemžēl vislabākais variants – zondes nosūtīšana uz kādu no šīm planētām – nav reāls. Tās ir pārāk tālu. Cerības jāliek uz virkni jaunās paaudzes kosmisko teleskopu, kas tuvāko gadu laikā sāks darbu – Džeimsa Veba kosmisko teleskopu, Nensijas Romanas kosmisko teleskopu un citiem.


Savukārt vēl viena lieta, ko vērts iegaumēt no šī pētījuma – lietderīgi ir neieciklēties un skatīties plašāk, īpaši tad, ja runa ir par kaut ko tik fantastiski grandiozu kā Visums un tā noslēpumu izpēte. Kā arī censties gādāt par to, lai Zeme saglabājas dzīvībai labvēlīga arī nākotnē – pagaidām šīs ir mūsu vienīgās mājas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!