Pat ja uz Marsa savulaik bija šķidrs ūdens, dzīvībai ar to vien nepietiek – tostarp vajadzīga arī enerģija. Kā ar to bija uz Marsa Saules sistēmas agrīnajā attīstības posmā, kad arī pati jaunā Saule bija gan vēsāka, gan ne tik spoža (aptuveni 70% no tās enerģijas, ko Saule izdala šobrīd).
Pētījumā, kas nupat publicēts izdevumā "Science Advances", zinātnieki izvirza teoriju, ka dzīvībai uz Marsa vislabākās izredzes attīstīties bija pazemē, kur bija siltāks.
"Pat tad, ja agrīnā Marsa atmosfērā ierēķinām siltumnīcefekta gāzes, piemēram, oglekļa dioksīdu un ūdens tvaikus, ar datoru simulētie klimata modeļi aizvien neatbalsta teoriju par ilgstoši siltu un mitru Marsu," skaidro Rutgera Universitātes (ASV) planētu pētnieks Luzendro Odža un turpina: "Mēs ar kolēģiem secinājām, ka jaunās Saules faktoru varam vismaz daļēji atsvērt, ja pieņem, ka Marsa ģeotermiskā aktivitāte pagātnē bija augsta."
Starp citu, tieši nepāliešu izcelsmes pētnieks Odža pirms apmēram 10 gadiem, vēl būdams tikai students Arizonas Universitātē, fiksēja pierādījumus, kas ļāva pamatot pieņēmumu – uz Marsa sezonāli sastopams tekošs ūdens. Pasaule par šo atklājumu vairāk uzzināja 2015. gadā, kad par Odžas un kolēģu veikumu paziņoja NASA. Tolaik vēl tikai 25 gadus vecais students raidorganizācijai BBC atzina, ka plūstošo ūdens tērcīšu atstāto pēdu pamanīšana uz Marsa virsmas uzņēmumos ir lielākā laimīgā sagadīšanās viņa dzīvē.
Tiesa, kā jau pienākas zinātniskajā procesā – kamēr par kaut ko nav skaidri un viennozīmīgi pierādījumi, kas izslēdz citus skaidrojumus, vietā ir vecais teiciens "zinātnieki vēl strīdas". Tā divus gadus vēlāk tika apstrīdēts arī tas, ka švīkas Marsa virsmā atstājušas ūdens tērcītes, tā vietā norādot, ka "vaininieks" varētu būt smilšu plūsma.
Pat šodien, kad Saule ir karstāka nekā Saules sistēmas agrīnajā posmā, Marss ir visnotaļ salta vieta. Tas ir par aptuveni 75 miljoniem kilometru tālāk no Saules nekā Zeme un saņem vien 43% no tā Saules izdalītās enerģijas daudzuma, ko saņem Zeme. Vidējā temperatūra uz Marsa ir mīnus 63 grādi pēc Celsija. Dienas laikā virsma Marsa ekvatorā var sasilt pat līdz plus 20–25 grādiem pēc Celsija, taču naktis ir stindzinoši aukstas, temperatūrai noslīdot līdz mīnus 70–80 grādiem.
Pētnieku aprēķinātie klimata modeļi par Marsu laika posmā pirms aptuveni 3,7–4,1 miljarda gadu liecina, ka temperatūra nebija augstāka par ūdens kušanas temperatūru, taču pierādījumi liecina, ka šajā laika posmā uz Marsa, visticamāk, bijis ūdens šķidrā formā. Kā nākas?
Planēta visu siltumu nesaņem no Saules vien. Tas, ka Marss varēja sildīt sevi no iekšpuses, tādējādi nodrošinot šķidra ūdens krājumus zem virsmas, nav jauns pieņēmums, un par labu šai teorijai liecina arī taustāmi pierādījumi. Ko līdzīgu, starp citu, novērojam arī tepat uz Zemes, kur ģeotermālā enerģija kausē ledu, veidojot pazemes ūdenstilpes. Tostarp zināmu siltumenerģiju izdala arī planētas garozā esošo radioaktīvo elementu, piemēram, urāna un torija, sabrukšana. Izdalītā siltumenerģija nav milzīga, bet apgabalos, kuros zemes virsmu sedz blīva un bieza ledus sega, gana daudz siltumenerģijas paliek zem tās iesprostota un kausē ledu, radot subglaciālos jeb zemledus ezerus.
Līdzīgu scenāriju Odža ar kolēģiem pieļauj arī Marsa gadījumā. Aplēšot, cik daudz siltumenerģijas būtu nepieciešams, lai uz Marsa pirms aptuveni četriem miljardiem gadu varētu rasties subglaciālas ūdenstilpes, un salīdzinot šo rādītāju ar vairākām datu kopām, ko planētu pētnieki daudzu gadu laikā ievākuši un apkopojuši par Marsu, Odža secināja – šādi apstākļi uz sarkanās planētas varēja būt ne vienā vien apgabalā, turklāt vulkāniskā aktivitāte un meteorītu triecieni, iespējams, devuši papildu artavu Marsa "siltumapgādē".
Nav arī izslēgts, ka šķidrs ūdens bijis uz Marsa virsmas, taču tam nepieciešamais klimats, saskaņā ar mums pašreiz pieejamajām zināšanām par Marsa attīstību, nevarēja stabili eksistēt ilgtermiņā.
Līdz ar to ticamāk, ka dzīvība (runa visdrīzāk ir par mikroskopisku dzīvību) uz Marsa, ja tāda kādreiz tur eksistējusi, mitinājās prom no ziņkārīgo acīm – zem Marsa virsmas. Vairāk par sarkanās planētas pagātni, tostarp to, vai tur atrodamas mikrobioloģiskas pēdas, uzzināsim, kad ieradīsies jaunā maiņa ar zondēm – gan NASA, gan Ķīnas pašgājēji roboti, gan Apvienoto Arābu Emirātu pavadonis. Tas notiks jau pavisam drīz – nākamā gada februārī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
