Der īsi atgādināt, kas tad ir Saules aktivitātes cikls. Pagaidām gan fundamentālas zināšanas par mehānismiem, kas tos regulē, nav pilnīgas, taču runa ir par izmaiņām Saules magnētiskajā laukā. Tās pakāpeniski notiek visu laiku, un caurmērā ik pa 11 gadiem Saules magnētiskie poli pilnībā apmainās vietām. Tas, kas bija ziemeļpols, nu ir "pārmigrējis" uz dienvidiem un otrādi. Ir zināms, ka Saules magnētiskie poli apmainās vietām tad, kad Saules magnētiskais lauks ir visvājākais.
Saules magnētiskais lauks arī nosaka izmaiņas tās aktivitātē, ko mēs novērojam kā Saules plankumu daudzumu (apgabalus ar īslaicīgi ļoti spēcīgu magnētisko lauku), koronārās masas izvirdumus, uzliesmojumus. Kad Saules magnētiskie poli samainījušies vietām, magnētiskais lauks atkal pakāpeniski kļūst spēcīgāks, un attiecīgi arī vairāk Saules plankumu un uzliesmojumu. Pēc cikla vidū sasniegtā maksimuma atkal magnētiskais lauks kļūst vājāks, līdz poli samainās vietām.
Iepriekšējais Saules aktivitātes cikla minimums notika pērn decembrī, bet oficiāli tika apstiprināts šogad rudenī. To, kāpēc Saules aktivitātes cikla minimumu var apstiprināt tikai zināmu laiku pēc paša notikuma, skaidrojām jau šajā rakstā – "Saule mostas? Fiksēts spēcīgākais uzliesmojums kopš 2017. gada".
Gan NASA, gan ASV Okeānu un atmosfēras pārvalde spriež, ka nākamais aktivitātes maksimums gaidāms 2025. gada jūlijā, un tas būs visnotaļ mierīgs – vien ar aptuveni 115 Saules plankumiem, kas ir līdzīgs skaits iepriekšējā cikla maksimumā novērotajam.
Taču ASV Nacionālā atmosfēras pētniecības centra fiziķis un Saules pētnieks Skots Makintošs tā neuzskata. Patiesībā viņa prognozes liecina tieši par pretējo – nākamais maksimums varētu būt visnotaļ spēcīgs, un Saules plankumu skaits 2025. gadā varētu būt pat teju divtik lielāks nekā NASA prognozētais.
Makintošs ar kolēģiem jau iepriekš veicis novērojumus un publicējis analīzi par Saules aktivitāti 22 gadu griezumā, proti, novērojot vienu pilnu ciklu, kad poli samainās ar vietām un pēc vēl 11 gadiem atkal atgriežas sākuma pozīcijās. Šo divu desmitgažu laikā pāri saules virsmai virzienā no poliem uz ekvatoru virzās superintensīvas ultravioletās gaismas "ņirboņa", un Makintošs uzskata, ka šī parādība ir saistīta ar magnētiskajām joslām. Pretējas polaritātes magnētiskajām joslām virzoties no poliem uz ekvatoru, tās galu galā tur satiekas, iezīmējot notikumu, ko pētnieki dēvē par terminatoru (astronomijā – robeža starp debess ķermeņa apgaismoto un neapgaismoto daļu), un attiecīgi arī iepriekšējā Saules magnētiskā cikla beigas un jauna sākumu.
Taču šī virzība nenotiek ar konstantu ātrumu. Reizēm tas prasa ilgāku laiku, bet reizēm notiek ātrāk. Makintošs ar saviem kolēģiem novērojis, ka ir zināma korelācija starp šī procesa norises laiku un to, cik intensīvs būs nākamais Saules aktivitātes maksimums.
"Kad atskatāmies uz 270 gadu laikā ievāktajiem datiem (Saules aktivitātes ciklus sāka pētīt 18. gadsimta vidū), tad ir saskatāma sakarība – jo ilgāks laiks paiet starp šo magnētisko joslu satikšanos, jo vājāks nākamais Saules aktivitātes cikls," vietne "Science Alert" citē Makintoša kolēģi un astronomu Bobu Līmonu. Pretēji – jo īsāks šis laiks, jo nākamais aktivitātes cikls spēcīgāks.
Makintoša komandas analīze liecina, ka 23. Saules aktivitātes cikls bija visnotaļ ilgs – teju 13 gadi. Attiecīgi sekojošais maksimums bija daudz mierīgāks nekā dažos iepriekšējos ciklos novērotais. Savukārt 24. Saules aktivitātes cikls bija īsāks par vidējiem 11 gadiem – pat īsāks par 10 gadiem. Ja Makintoša komandas izvirzītā teorija ir pareiza, šīs desmitgades vidū piedzīvosim spēcīgu Saules aktivitātes maksimumu. Vai tā būs? Gaidīsim – redzēsim!
Visu pētījumu vari lasīt izdevumā "Solar Physics".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
