Vēsts no citplanētas un teleskopa nāve – 2020. gada zīmīgākie notikumi kosmosa izpētē  (1)

Jau vairāk nekā pusgadsimtu pret debesīm tiek vērsti radioteleskopi – dažs atgādina milzīgu satelīttelevīzijas šķīvi, dažs ir vesels antenu lauks, kas aizņem hektāriem lielas platības. Tie ne tikai "klausās" skaņās un signālos no kosmosa dzīlēm – ar slaveno Aresibo radioteleskopu 1974. gadā, mērķējot uz zvaigžņu kopu M13, izplatījumā tika raidīts vēstījums no Zemes ar tādu jaudu, kas šo signālu ļautu uztvert faktiski visā mūsu galaktikā, ja pieņemam, ka "otrā galā" ir Aresibo teleskopam līdzīgas veiktspējas antena. Nekādu atbildi gan tieši par šo vēsti saņēmuši neesam, taču pērn gada izskaņā lielu rezonansi izraisīja vēsts, ka varētu būt saņemts pirmais radiosignāls no citplanētas.
Nē, protams, šoreiz runa nav par citplanētiešiem, kas mums sūta ziņu. Radiosignālus emitē daudzi objekti kosmosā, un no kuriem spēcīgākie avoti parasti ir kvazāri, pulsāri, noteikta tipa galaktikas un miglāji. Radiosignālus emitē arī planētas, tostarp arī Jupiters. Taču līdz šim nevienam nebija izdevies uztvert radiosignālu no citplanētas jeb planētas ārpus Saules sistēmas robežām. Tas mainījās pērn, kad ar zemo frekvenču radioantenu lauku Nīderlandē (LOFAR – ASTRON) izdevās uztvert radiosignālu, kuru, iespējams, emitējusi nevis kāda zvaigzne vai pulsārs, bet gan tieši planēta. Runa ir par planētu 51 gaismas gadu tālā sistēmā, kas atrodas Vēršu dzinēja (Boötes) zvaigznājā. Tieši Jupitera emitēto signālu izpēte ļāva astronomiem labāk saprast, ko meklēt arī aiz Saules sistēmas robežām. Uztvertā signāla stiprums, polarizācija un informācija par konkrētās planētas magnētisko lauku glīti saskan ar teorētiskajām prognozēm, kādu radiosignālu būtu jāemitē planētai ar šādu magnētisko lauku.