Neitronu zvaigznes ir ārkārtīgi maza diametra superblīvi objekti – tas, kas paliek pāri no pārmilzu zvaigznēm to dzīves cikla beigās, šo zvaigžņu kodoliem gravitācijas ietekmē kolapsējot. Neitronu zvaigznes diametrs parasti ir vien daži desmiti kilometru, bet masa – no 1,4 līdz apmēram 2-3 Saules masām.
Neitronu zvaigznēm ir vairāki paveidi – pulsāri ir ātri rotējošas neitronu zvaigznes, kas tostarp ar noteiktiem intervāliem no magnētiskajiem poliem emitē radiosignālus, savukārt magnetāri ir neitronu zvaigznes ar ārkārtīgi spēcīgu magnētisko lauku, kas var būt pat tūkstošiem reižu spēcīgāks par parastas neitronu zvaigznes magnētisko lauku. Magnetāri emitē rentgenstarojumu un gamma starojumu. Cik mums šobrīd zināms, magnetāri ir samērā reti objekti – astronomi pagaidām Piena ceļa galaktikā uzgājuši ap 30 šāda tipa neitronu zvaigžņu, taču Swift J1818.0–1607 izceļas kā īpašs gadījums pat šajā nelielajā izlasē.