Planētu pētnieki ir daudzmaz vienisprātis, ka pirms aptuveni četriem miljardiem gadu sausais, aukstais un nemīlīgais Marss bija potenciālai dzīvībai daudz labvēlīgāka vide – uz Marsa bija gan mēreni siltāks, gan blīvāka atmosfēra, gan šķidrs ūdens, kura atstātās pēdas skaidri redzamas dažādos veidojumos uz Marsa virsmas. Piemēram, Jezero krāteris, kur šobrīd rosās NASA pašgājējs "Perseverance", savulaik bija pildīts ar ūdeni, tam cauri tecējusi upe.
Šobrīd Marss ir nemīlīgs un šķietami "sauss" – acīmredzamākie ūdens resursi ir Marsa polu ledus cepurēs, un arī tur daļa no ledus ir nevis ūdens ledus, bet gan sasalis oglekļa dioksīds. Kur pazuda Marsa ūdens? Viena no vadošajām teorijām ir – burtiski aizplūda kosmosā. Proti, Marsam pirms vairākiem miljardiem gadu zaudējot savu magnētisko lauku, pamazām Saules vēja, kosmiskā starojuma un citu faktoru ietekmē tika zaudēta arī planētas atmosfēra. Samazinoties atmosfēras spiedienam, sarūk arī ūdens viršanas temperatūra. Pie pašreizējā atmosfēras spiediena uz Marsa (apmēram 0,6% no tā, kāds ir uz Zemes), šķidrs ūdens atkarībā no temperatūras vai nu sasaltu, vai ļoti ātri iztvaikotu pat pie pavisam nelieliem "plusiem" un nonāktu atmosfērā kā tvaiks. Tur pakāpeniski no atmosfēras augšējiem slāņiem pakāpeniski aizplūda kosmosā – jāatgādina arī, ka Marsa gravitācija ir teju trīs reizes mazāka par Zemes gravitāciju.