Cilvēces sūtība – izglābt Zemi un nest dzīvību Visumā. Saruna ar Riku Tamlinsonu

Ar Riku Tamlinsonu saruna notiek mēnesi pirms "Deep Tech Atelier" konferences, kas Rīgā notiks no 14. līdz 16. aprīlim un kurā viņš būs viens no runātājiem. Riks cer, ka varēs ierasties klātienē – vakcīna ir saņemta. Situācija ar pandēmijas dēļ noteiktajiem ierobežojumiem strauji mainās, tāpēc droši paredzēt gan neko nevar. Pirms sākam sarunu, kurai sākotnēji atvēlēta pusstunda, Riks vēl painteresējas, kā pareizi izrunā vārdu "Baiba". Taču ir sajūta, ka steidzināt ātrāk ķerties pie sarunas par tēmu nav nepieciešams. Pirms intervijas redzētais un dzirdētais lika noprast – par kosmosu Riks ir gatavs stāstīt aizgūtnēm un aizrautīgi. Tā arī notiek – beigās norunājam veselu stundu. Šī ir pirmā sarunas daļa.

Konferencēs un publikācijās tevi bieži piesaka kā vienu no izcilākajiem kosmosa industrijas vizionāriem. Kāda ir tava vīzija, tavs virsmērķis? Kāpēc Riks Tamlinsons dara to, ko Riks Tamlinsons dara?

Tas ir jocīgi, ka reizēm tie acīmredzamākie un vienkāršākie jautājumi par tavu dzīvi ir tie, uz kuriem ir visgrūtāk atbildēt. Mans mērķis ir panākt cilvēces un dzīvības izplešanos Saules sistēmā. Es gribētu, lai šis process jau manas dzīves laikā kļūst neatgriezenisks. Citiem vārdiem – gribu jau savas dzīves laikā šo procesu iekustināt tā, lai tas vairs nebūtu apturams. Es pazīstu diezgan daudz cilvēku, kas strādā pie mūža ilguma pagarināšanas, tāpēc ceru, ka mans mūžs būs gana ilgs, lai to piedzīvotu. Taču nebūt negribu, lai šis process aizņem ilgu laiku. Man tas ir svarīgi. Es gandrīz vai, nē, – noteikti! – garīgas pārliecības līmenī ticu, ka cilvēces vai citu apzinātu būtņu sūtība ir doties tur – ārā. Mēs esam šeit, lai dotos tur.

Kāpēc esi par to tik pārliecināts?

Mēs visi esam savas audzināšanas, savas pieredzes produkti. Es jaunībā lasīju zinātnisko fantastiku, uzaugu "Apollo" (ASV Mēness misiju programmas – red.) ērā, pieaugu NASA kosmoplānu programmas ērā. Protams, tas viss mani ietekmēja. Taču, arī kopumā skatoties uz visiem cilvēces vēstures elementiem, kas palīdzēja man veidot šādu pārliecību, nonāku pie secinājuma – cilvēce ir ļoti, ļoti, ļoti īpašs "radījums". Mēs Visumā varētu būt pavisam unikāli, mēs pat varētu būt vieni. Ceru, ka neesam, bet mēs varētu būt. Patiesībā mēs visi ceram, ka neesam vieni, tas mūsos ir "iekšā". Pirms mums bija citplanētieši, izdomājām eņģeļus un dēmonus – mums ir tendence radīt šīs būtnes. Tas tāpēc, ka esam ļoti vientuļi un nevēlamies tādi būt. Eņģeļu un dēmonu pēdējā un augsto tehnoloģiju versija ir citplanētieši. Mums par citplanētiešiem šobrīd ir tikpat daudz pierādījumu, cik mums bijis par eņģeļiem un dēmoniem. Tas viss reducējas līdz ticībai.

Es šo jautājumu uzdodu arī savās runās – un ja nu mēs Visumā esam vieni? Tas ir tikai domu eksperiments. Bet – ja mēs tiešām esam vieni? Tas skan neticami. Taču – kad es saku "mēs esam vieni", es nedomāju, ka esam vienīgie visā laikā. Mēs varētu vienkārši būt pirmie, kas sasnieguši šādu attīstības pakāpi.