Virkne objektu kosmosā emitē rengentstarojumu. Tas var rasties, piemēram, matērijai tiekot sakarsētai līdz miljoniem grādu, kā tas notiek, piemēram, pārnovu eksplozijās vai melno caurumu akrēcijas diskos. Tāpat rentgenstarojumu var emitēt komētas. Saules sistēmā fiksēts rentgenstarojums arī no teju visām planētām. Vienīgie izņēmumi – ledus milži Urāns un Neptūns. Taču nupat izdevumā "Journal of Geophysical Research – Space Physics" publiskots pētījums no šī divnieka izsvītro arī Urānu. No tā nāk rentgenstari, taču pagaidām vēl nav pārliecinoši zināms, kas tos rada. Ir tikai versijas.
Pētnieki publikācijas ievadā raksta, ka rentgenstaru emisijas konstatētas gan no Veneras, gan Zemes, Marsa, Saturna, Jupitera un pat pundurplanētas Pluto, tāpat arī no vairākiem Jupitera pavadoņiem. Kas attiecas uz Merkuru – tas Saulei ir tik tuvu, ka ar rentgenstaru observatorijām Zemes orbītā uzticamus datus iegūt nevar. Par Merkuru mums informācija ir no "MESSENGER" pavadoņa ievāktajiem datiem. "MESSENGER" ap Saulei tuvāko planētu riņķoja laikā no 2011. līdz 2015. gadam, pētot Merkura ķīmisko sastāvu, magnētisko lauku, ģeoloģiskās īpatnības. Šī pavadoņa instrumentu arsenālā tostarp bija arī rentgenstaru spektrometrs.
Taču nu, izpētot datus, kas vairākās novērojumu sesijās iegūti 2002. un 2017. gadā ar rentgenstaru observatoriju "Chandra", starptautiska astronomu komanda guvusi pārliecinošus pierādījumus tam, ka arī no ledus milža Urāna nāk rentgenstarojums, kaut visai vājš.
Pētnieku komandai, kuras sastāvā ir gan ASV, gan Lielbritānijas, gan Spānijas un Ķīnas zinātnieki, nācās paļauties uz "Chandra" (attēlā apakšā) novērojumiem, pētot septīto planētu no Saules.
Ap Urānu neviens mākslīgais pavadonis neriņķo un nav riņķojis, tāpēc pastāvīga datu plūsma par to, kas notiek uz šīs planētas, mums nav. Vistuvāk tam bija 70. gados palaistā zonde "Voyager 2", kas palidoja ledus milzim garām un turpināja ceļu prom no Saules sistēmas. "Voyager-2" jau kādu laiku ir aiz heliosfēras robežas.
Attēlā zemāk redzams kompozītattēls – apgabals rozā krāsā ir rentgenstarojuma avots no 2002. gadā veiktajiem novērojumiem ar "Chandra", kas pārklāts attēlam, kuru 2004. gadā uzņēma ar redzamās gaismas diapazonā darbojošos teleskopu "Keck-I" Havaju salās.
Rentgenstaru "uzliesmojums" redzams arī 15 gadus vēlāk veikto novērojumu datos. Tas, ka arī no Urāna šad tad nāk rentgenstarojums, nu ir skaidrs, taču pagaidām astronomiem nav pārliecības par šīs parādības cēloni.
Viena no versijam – Urāna atmosfēra izkliedē un atstaro daļu rentgenstarojuma, kas nāk no Saules. Līdzīgi kā Saules gaismu izkliedē Zemes atmosfēra. Taču Urāna gadījumā dati liecina, ka šī varētu būt tikai viena daļa no atbildes. Šis tas vedina domāt uz vēl citu rentgenstarojuma avotu. Vēl viens variants ir, ka rentgenstarojums nāk no Urāna gredzeniem, līdzīgi kā tas ir gadījumā ar Saturna gredzeniem. Apgabals ap Urānu ir bagātīgs ar lādētām daļiņām – elektroniem un protoniem. Ja šīs daļiņas satriecas ar materiālu gredzenos, arī gredzeni var būt rentgenstaru avots, skaidro NASA.
Nav izslēgts, ka zināma loma varētu būt arī Urāna polārblāzmām – šo fenomenu uz Urāna izdevies novērot jau iepriekš, tikai citā elektromagnētisko viļņu diapazonā. Polārblāzmas ir arī uz Jupitera, turklāt vienas no spēcīgākajām Saules sistēmā, kā rakstīts Ventspils Starptautiskā Radioastronomijas Centra vietnē. Uz Jupitera tās "nāk komplektā" ar rentgenstarojumu. Nav izslēgts, ka uz Urāna novērojams kas līdzīgs.
Pagaidām gan nevienu no šīm versijām nevar droši apstiprināt – tam nepieciešami jauni novērojumi, tāpēc šobrīd rentgenstarojuma avots Urāna gadījumā vēl ir neatminēta mīkla.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
