Voyager 1
1977. gadā palaistā zonde "Voyager 1" ir šobrīd no Zemes tālākais cilvēka radītais objekts. Pirms aptuveni astoņiem gadiem tā kļuva par pirmo zondi, kas šķērsoja heliopauzi – nosacīto Saules sistēmas robežu, aiz kuras Saules vējš vairs nav dominējošais faktors un Saules vēja spiediens ir mazāks ar starpzvaigžņu telpas vēja pretējo spiedienu. Kuģojot šajā šķietami tukšajā kosmosa "okeānā", "Voyager 1" arī 43 gadus vēlāk sūta uz Zemi datus, un nu astronomi zina, kā "skan" starpzvaigžņu telpa, vēsta "Space.com".

Šobrīd "Voyager 1" no Zemes atrodas jau aptuveni 22,5 miljardu kilometru attālumā, un radiosignāls, kas ceļo ar gaismas ātrumu, līdz Zemei nonāk pēc aptuveni dienas. Citiem vārdiem sakot – "Voyager 1" no Zemes šodien ir jau vienas gaismas dienas attālumā.

Pateicoties arī "Voyager 1" novērojumiem, nu zinām, ka starpzvaigžņu telpa vis nav pilnīgs tukšums un vakuums, un to tostarp apliecina arī jaunākie dati, kas izklāstīti 10. maijā zinātniskajā izdevumā "Nature Astronomy" publicētajā pētījumā. Proti, zondes "Voyager 1" instruments "Plasma Wave System" starpzvaigžņu telpā fiksējis vāju, monotonu "dūkoņu". To izraisa plazmas jeb jonizētas gāzes vibrācijas.

Kaut arī aiz heliopauzes "Voyager 1" jūt Saules vēja ietekmi, tas vairs nav dominējošais spēks, kas zondi ietekmē – šajā starpzvaigžņu telpā kopējā ansamblī "iejaucas" lādētu daļiņu plūsmas arī no citām tuvākajām zvaigznēm, un nu astronomiem ir lieliska iespēja pētīt, kā šie zvaigžņu vēji savstarpēji mijiedarbojas un kā Saules ietekmes nosacīto "burbuli" jeb heliosfēru ietekmē dažādi ārēji faktori.

Tas, ka zonde, kas palaista 1977. gadā, aizvien darbojas un pārraida datus, ir tiešām satriecošs sasniegums.

NASA inženieri strādā pie "Voyager 1".

Šis pētījums ir liecība tam, ko spēj sasniegt brīnišķīgā "Voyager 1" zonde. "Tā ir inženieru dāvana zinātnei, kas aizvien nes augļus," priecājas pētījuma vadošā autore, Kornela Universitātes astronome Stella Koha Okera.

Kā tad starpzvaigžņu telpa skan? Skaidrs, ja mums būtu iespēja tajā ieklausīties savām ausīm, mēs neko nedzirdētu. Taču "Voyager 1" instrumenti spēj uztvert šo šaurjoslas radiosignālu fonu.

"Pastāvīgie plazmas "viļņi", kurus nupat esam atklājuši, ir pārāk vāji, lai tos sadzirdētu ar cilvēka ausi. Taču, ja mēs šo fonu spētu saklausīt, tas izklausītos kā viens monotons konstanta augstuma tonis (apmēram 3 kilohercu frekvencē), kas oscilē tikai ļoti nedaudz," spriež Okera.
Viens no Okeras pētnieku grupas pārstāvjiem Džeimss Kordss uzsvēra, ka tas nav nepatīkams fons, bet drīzāk atgādinātu patīkamu, monotonu, liegu lietus skaņu.
Vien gadījumos, kad "Voyager 1" sasniegtu zondei aizvien tuvākās zvaigznes – mūsu Saules – uzliesmojuma sekas, šajā monotonajā fonā varētu dzirdēt izmaiņas. Gluži kā tālus un atsevišķus pērkona dārdus vienmērīga lietus laikā.

Pateicoties abām "Voyager" misijām, ieguvām arī pirmos augstas izšķirtspējas Jupitera tuvplānus.

Šī fona analīze palīdzējusi ko vairāk uzzināt arī par plazmas blīvumu un distribūciju starpzvaigžņu telpā. "Plazma starpzvaigžņu telpā ir ārkārtīgi izkliedēta. Ja uz Zemes gaisā ir miljardiem atomu katrā kubikcentimetrā, tad starpzvaigžņu telpā blīvums ir ap 0,1 atoms uz katru kubikcentimetru," atklāj pētniece.

Gan "Voyager 1", gan "Voyager 2" aizvien turpina ceļu prom no Saules sistēmas, bet visu Okeras un kolēģu pētījumu var lasīt izdevumā "Nature Astronomy".

NASAKosmossVisumszinatneSaules sistēma

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit