Tuvojas 'asins Mēness' aptumsums. Kāpēc Zemes pavadonis iekrāsojas sārts?  (5)

Diemžēl Latvijā šī parādība nebūs vērojama – Mēness zemes ēnā pilnībā būs nostājies 26. maija pulksten 14.18:42, proti, dienas laikā, kad mūsu platuma grādos atrodas zem horizonta. Mēness aptumsumu no sākuma līdz beigām būs iespējams vērot Jaunzēlandē, Austrālijas rietumos, daļā Papua Jaungvinejas un Indonēzijas, bet atsevišķus aptumsuma posmus – vai nu sākumu, vai beigas – varēs redzēt arī lielā daļā ASV un Meksikas teritorijas, daudzās Centrālamerikas un Dienvidamerikas valstīs, Japānā, arī Indonēzijā, Malaizijā, Filipīnās un daļā citu Dienvidaustrumāzijas valstu.

Kā jau minēts, šis būs arī tā dēvētais supermēness – kad Mēness ir perigejā un pilnmēness fāzē, vērotājam tas var izskatīties aptuveni par 7% lielāks nekā vidēji un attiecīgi pat par 14% lielāks, ja salīdzina ar Mēnesi apogejā, kad tas no Zemes ir vistālāk (to dēvējam par minimēnesi vai mikromēnesi).

Šis būs vienīgais pilnais Mēness aptumsums šogad, un tiem laimīgajiem, kas mīt rakstā nosauktajos apgabalos, būs iespēja arī redzēt, kā Zemes pavadonis iekrāsojas sarkanbrūns. Kāpēc tā notiek?

Kad Zeme ir nostājusies tieši starp Sauli un Mēnesi, proti, Mēness pilnībā ir Zemes ēnā, varētu rasties jautājums – kāpēc gan tad mēs vispār vēl Mēnesi redzam, jo galu galā tas pats gaismu neizstaro, vien atstaro gaismu no Saules.

Pirmā nepieciešamā šīs parādības sastāvdaļa ir, ka nedaudz Saules gaismas tomēr līdz Mēnesim nonāk, pateicoties refrakcijai jeb gaismas laušanai – parādībai, kad, gaismai pārejot no vienas vides citā vidē ar atšķirīgu gaismas izplatīšanās ātrumu, mainās arī gaismas staru izplatīšanās virziens. Šajā gadījumā cita vide ir Zemes atmosfēra. Ja mēs Mēness aptumsuma laikā stāvētu uz Mēness virsmas un vērtos uz Zemi, kas pilnībā aizsegusi Sauli, mēs redzētu ugunīgu "gredzenu" aptveram Zemes kontūras. Starp citu, tieši refrakcijas dēļ saullēktu un saulrietu laikā Saules disku virs horizonta varam redzēt dažas minūtes pirms lēkta vai dažas minūtes pēc rieta.

Otrais faktors ir gaismas izkliede. Dienā, kad Saule ir zenītā, tās gaismu redzam baltu. Taču vakarā, Saulei tuvojoties apvārsnim, tās krāsa sākumā kļūst dzeltena, tad oranža, visbeidzot sarkana. Šis burvīgais krāsu šovs saullēktos un saulrietos nebūtu iespējams, ja visu viļņu garumu gaisma izkliedētos vienlīdz labi. Vienkāršoti – atmosfēra šajā gadījumā darbojas kā tāds filtrs, kurā visstiprāk izkliedējas īsie viļņi (violetā, zilā gaisma – tāpēc arī debesis dienā redzam zilas), bet vismazāk izkliedējas garie viļņi (oranžā, sarkanā gaisma). Tieši šī gaisma tiek cauri Zemes atmosfērai un apspīd Mēnesi arī pilnā aptumsuma laikā. Tāpēc tas izskatās sarkanīgs.

Vairāk par to, kāpēc debesis ir zilas un kāpēc saulrietos redzam sārtu, nevis baltu spīdekli pie apvāršņa, vari uzzināt, noskatoties Aivja Meijera paraugdemonstrējumu video:

Tiem, kam šoreiz būs tā laime vērot aptumsumu pilnībā, sākumā Zemes pavadonis izskatīsies mazāk blāvs un pelēcīgs, bet pēc tam pakāpeniski iekrāsosies oranži sārtos toņos. To, cik izteiktas būs krāsas, ietekmē arī apstākļi atmosfērā, piemēram, daļiņu skaits gaisā lielu mežu ugunsgrēku gadījumā. Tādā scenārijā sarkanā nokrāsa būtu tumšāka.