Jauni pavedieni par ārpuszemes dzīvībai potenciāli labvēlīgu vietu. Nē, tas nav Marss  (6)

Ja Marsa gadījumā pārsvarā runājam par to, vai tur kādreiz – pirms miljoniem un miljoniem gadu – varēja būt apstākļi, kas pieļāva mikroskopiskas dzīvības attīstīšanos, tad Jupitera pavadoņa Eiropas gadījumā runājam tagadnes formā. Bet sākumā neliels kopsavilkums par pašu pavadoni.
Eiropa ir viens no četriem tā dēvētajiem Galileja mēnešiem – lielākajiem Jupitera pavadoņiem, ko 17. gadsimta sākumā novēroja un dokumentēja Galileo Galilejs. Tie arī vispār bija pirmie citas planētas pavadoņi (ja neskaita Zemi un Mēnesi), kuri atklāti. Tie ir Jo, Eiropa, Ganimēds un Kalisto. Mūsdienās jau zinām, ka Jupiteram ir teju 80 pavadoņi – daži desmiti no tiem vēl nav tikuši pie nosaukuma.

Eiropa ir mazākā no šiem četriem pavadoņiem – šī mēneša diametrs ir 3121,6 kilometri, proti, vien nedaudz mazāk nekā mūsu Mēnesim (3474,2 kilometri). Turklāt, līdzīgi kā mūsu Mēness, arī Eiropa pret Jupiteru vienmēr "rāda" tikai vienu pusi, jo Eiropas rotācijas periods ap savu asi ir tikpat ilgs, cik ilgu laiku prasa viens pilns riņķis orbītā ap Jupiteru.

Par Eiropu mēs zinām to, ka tā ir ledus un ūdens pasaule – visi līdz šim gūtie dati liecina, ka zem Eiropas ledus segas atrodas globāls okeāns. Ir veikti arī tieši novērojumi, kuros fiksēta šķidra ūdens izšaušanās no plaisām ledu segā – kā no kosmiskiem geizeriem. Tāpat ir gana labi pierādījumi, ka ūdenī ir sāls klātbūtne, gluži kā Zemes okeānos. Taču dzīvībai, protams, ar ūdeni vien nepietiek – vajadzīga enerģija.

Ja uz Zemes teju visa dzīvība plaukst un zeļ, pateicoties fotosintēzei, ko iespējamu padara no Saules saņemtā enerģija, tad okeāna dzīlēs zem pastāvīgas ledus segas uz Eiropas par nekādu enerģiju no Saules runāt nevaram. Taču enerģija no Saules nav vienīgās izredzes dzīvībai. Galu galā arī uz Zemes okeāna dzīlēs ekstrēmā vidē, kur stari neaizsniedzas, mīt baktēriju kolonijas un attiecīgi arī dzīvas būtnes, kas ar tām barojas, radot veselu ekosistēmu. Šīs vietas ir tur, kur okeāna gultnēs ir plaisas, pa kurām augšup ceļas ģeotermiski sasildīts ūdens.

Tātad, lai mēs varētu kaut hipotētiski runāt par dzīvību Eiropas okeāna dzīlēs, jārunā par pavadoņa ģeotermisko aktivitāti. Čehijas, Francijas un ASV pētnieki modelējuši vairākus scenārijus, kuri neizslēdz varbūtību, ka Eiropa varētu būt saglabājusi vulkānisko aktivitāti visu laiku kopš pavadoņa rašanās – aptuveni 4,5 miljardus gadu.

"Eiropa ir viens no tiem retajiem pavadoņiem, kurš varētu būt saglabājis vulkānisko aktivitāti miljardiem gadu, un, iespējams, vienīgais Saules sistēmā (ja neskaita Zemi), kuram ir gana lieli ūdens krājumi un enerģijas avots. Mūsu pētījums sniedz papildu pierādījumus tam, ka Eiropas zemledus okeāns varētu būt potenciāli dzīvības izcelsmei labvēlīga vide," skaidro pētījuma viena no autorēm ģeofiziķe Marija Behunkova.

Mums labi zināms, ka Jo ir Saules sistēmā vulkāniski visaktīvākā pasaule. Šo vulkānismu tostarp veicina gravitācijas spēki gan no Jupitera, gan no mijiedarbības ar Eiropu un Ganimēdu. Šo spēku ietekmē Jo virsma var "viļņoties" pat 100 metru amplitūdā. Salīdzinājumam – uz Zemes atšķirība starp ūdens līmeni paisuma un bēguma laikā ir mazāk nekā 20 metru, turklāt te runa ir par ūdeni, nevis cietzemi. Eiropa no Jupitera atrodas tālāk nekā Jo, tāpēc aizvien ir jautājumi par to, vai līdzīgs efekts varētu būt vērojams arī Eiropas gadījumā. Behunkova ar kolēģiem izstrādāja sarežģītu datormodeli, ar kuru simulēja Eiropas evolūciju un ģeotermisko aktivitāti jau kopš pavadoņa "dzimšanas", lai noteiktu, kādi mehānismi varētu būt atbildīgi par to, ka Eiropa, atrodoties tik tālu no saules, vēl nav pilnībā caursalusi un spēj saglabāt arī šķidru ūdeni zem ledus segas.

Viens no tiem, īpaši Eiropas attīstības sākumposmā, varētu būt mantijā esošo radioaktīvo izotopu sabrukšana, kuras rezultātā arī izdalās siltumenerģija. Tāpat modelī secināts, ka laika gaitā planētu uzsildīt palīdzējusi arī jau augstāk minēto gravitācijas spēku iedarbība. Pavadoņa konstantā, periodiskā deformēšanās Jupitera un pārējo lielo mēnešu gravitācijas ietekmē laika gaitā var ģenerēt pietiekami daudz siltumenerģijas, lai izkausētu akmeņus magmā, un rezultāts – vulkāniskā aktivitāte Eiropas dzīlēs, kas varētu turpināties aizvien, īpaši apgabalos tuvu poliem. Vismaz tā liecina čehu, franču un amerikāņu pētnieku izstrādātās simulācijas.

Pagaidām gan tās aizvien ir tikai simulācijas, bet vairāk par to, kas slēpjas zem Eiropas ledus segas, droši vien uzzināsim tuvākajā desmitgadē – Eiropu dosies pētīt gan NASA zonde "Europa Clipper", gan Eiropas Kosmosa aģentūras JUICE ("Jupiters Icy Moons Explorer").

Iespējamība, ka Eiropas iekšiene ir karsta un zem ledus segas okeāna dzīlēs ir arī vulkāni, krietni palielina varbūtību, ka kādā vietā uz Eiropas var būt dzīvībai labvēlīga vide," vietne "Science Alert" citē NASA zondes "Europa Clipper" projekta zinātnieku Robertu Papalardo.

Savukārt nupat publicētais pētījums pieejams izdevumā "Geophysical Research Letters".