No vīrusiem neizbēgt arī ārpus Zemes, spriež pazīstams astrobiologs  (23)

Deivijs ir kosmologs un astrobiologs Arizonas Štata universitātes Zinātnes fundamentālo konceptu centrā "Beyond". Viņš darbojies gan kvantu lauka teoriju jomā (teorētisks rāmējums, kas lūko apvienot kvantu mehāniku ar Einšteina speciālo relativitātes teoriju), gan pēta dzīvības izcelsmi gan uz Zemes, gan kosmosā. Viņš ir viens no agrīnajiem proponentiem idejai, ka dzīvība uz Zemes, iespējams, nākusi no Marsa ar atlūzām, kas no Zemes kaimiņa atšķeltas asteroīdu un komētu triecienu rezultātā.

Mūsu izpratne par citplanētu dzīvību ir ārkārtīgi dažāda, un katrs var ļaut vaļu savai fantāzijai. Ja popkultūrā tie pārsvarā ir humanoīdas būtnes vai superspēcīgi un inteliģenti roboti ar ne tiem labākajiem nodomiem attiecībā pret cilvēci, tad astrobiologi biežāk uz dzīvību ārpus Zemes lūkojas caur mikroskopa "aci", vismaz Zemei tuvo planētu un to pavadoņu kontekstā. Tieši šobrīd Marsa rovera "Perseverance" viens no galvenajiem uzdevumiem ir meklēt mikrobioloģiskus "nospiedumus" uz sarkanās planētas, liecības par reiz bijušu mikroskopisku dzīvību. Tiesa, arī zinātnieki neizslēdz iespēju, ka prātam neaptverami plašajā Visumā varētu eksistēt inteliģentas un komunicēt spējīgas dzīvības formas un veselas civilizācijas (labāka apzīmējuma trūkuma dēļ izmantosim šo parasti uz homo sapiens attiecināmo jēdzienu). Eksistē pat vienādojumi, ar kuru palīdzību kosmosa pētnieki un domātāji lūko aprēķināt, cik tad inteliģentu un ar radiosakariem komunicēt spējīgu dzīvības formu varētu eksistēt ārpus Zemes – tā dēvētais Dreika vienādojums.

Ja arī kaut kur ārpus zemes eksistē sarežģītas dzīvības formas, profesors Deivijs uzskata – tās, visticamāk, "nāktu komplektā" ar sarežģītu mikrobu pasauli, kas nepieciešama augstākas attīstības pakāpes dzīvības nodrošināšanai. "Vīrusi ir daļa no dzīvības tīkla," spriež profesors un norāda – lai varētu eksistēt ilgtspējīga dzīvība (kaut arī mikroskopiska), nepieciešama robusta un sarežģīta ekosistēma, tostarp veids ģenētiskās informācijas apmaiņai starp organismiem. Šo uzdevumu parasti veic tieši vīrusi. Deivijs par vīrusiem mudina domāt kā par mobiliem ģenētiskā materiāla elementiem. "The Guardian" skaidro, ka tik tiešām ne vienā vien pētījumā iztirzāta hipotēze, ka daļa ģenētiskā materiāla arī cilvēku un dzīvnieku genomā ir iekļāvusies tieši no vīrusiem procesā, ko dēvē par gēnu horizontālo pārnesi.

Deivijs, kurš nupat laidis klajā grāmatu "What's Eating the Universe?", uzsver, ka par mikroorganismu lomu dzīvības tīklā ir daudz runāts, bet vīrusu nozīme bieži ir palikusi ēnā. Tomēr – ja uz citām planētām eksistē dzīvība, visticamāk, ir arī vīrusi vai kaut kas līdzīgs, kas pilda ģenētiskās informācijas pārneses lomu.

Bet kā ar sākumā minēto vēlmi "aizbēgt no šīs planētas", uz kuras dzīvi šobrīd pamatīgi ietekmē jaunā koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 pandēmija? Vai nesanāks uzskriet virsū lācim, bēgot no vilka? Profesors uzskata, ka pārlieku lielām bažām šādā hipotētiskā scenārijā nav pamata.
"Bīstami ir tie vīrusi, kas ir cieši saistīti un adaptējušies saviem saimniekorganismiem. Ja eksistē patiesi svešs citplanētu vīruss, ir labas izredzes, ka mums tas nebūtu pat attāli bīstams," "The Guardian" citē profesoru.

Starp citu, viņš aizvien ir proponents idejai, ka cilvēcei tik tiešām jādodas ārpus Zemes ne tikai īsās ekspedīcijās, bet ar mērķi dibināt kolonijas uz citām planētām.

"Lielākā daļa cilvēku domā – mums būtu nepieciešams dikti liels kosmosa kuģis, un tad pietiktu vienkārši atkārtoti izmantot izejvielas, lai nodrošinātos ilgstošam ceļojumam. Nu, un vēl jāņem līdzi nepieciešamās tehnoloģijas. Taču patiesībā šīs problēmas sarežģītākā daļa ir mikrobioloģiskā dzīvība, kas būtu jāņem līdzi. Nepietiktu ar to, ka mēs līdzi paķertu dažas cūkas, kartupeļus un tamlīdzīgas lietas, un tad cerētu, ka otrā galā viss būs labi un ilgtspējīgi," norāda Deivijs, kurš uzskata: "Bez vīrusiem, iespējams, uz Zemes dzīvība nemaz ilgtspējīgi nevarētu pastāvēt."