Nogādāt kravu kosmosā aizvien ir dārgi. Aplēses par izmaksām variē, bet skalā no "dārgi" līdz "megadārgi", nevis no "lēti" līdz "dārgi". Katra papildu kilograma nogādāšana orbītā izmaksā ne mazāk par pusotru tūkstoti, bet parasti vairāk. Un te ir runa tikai par Zemes zemo orbītu, nevis Marsu, uz kuru jālido mēnešiem ilgi. Kā vēsta vietne "Science Alert", 2017. gadā publicētā ziņojumā aplēsts, ka viena ķieģeļa nogādāšana līdz Marsam varētu izmaksāt pat divus miljonus ASV dolāru. Skaidrs, ka būvmateriālu vešana līdzi kuģī ar ārkārtīgi ierobežotu ietilpība nav ilgtspējīgs risinājums. Būvmateriāli, vismaz pašā sākumā, koloniju infrastruktūrai būtu jāražo uz vietas.
Par laimi daļa izejmateriāla uz Mēness un Marsa ir pārpārēm – tas ir regolīts, proti, šo debess ķermeņu virsmas putekļu un lielāku iežu fragmentu virsējais slānis. Taču, lai izgatavotu "kosmosa betonu", ar to vien nepietiek. Pulverveida regolīts kaut kā jāsasaista. Ir labs pamats domāt, ka arī uz Marsa varētu būt atrodams ūdens – tiesa, ne šķidrā veidā, bet gan hidrātos vai Marsa polos, kuriem arī ir ledus "cepures" kā uz Zemes. Taču tas būs ļoti vērtīgs resurss, kas nepieciešams astronautu dzīvības uzturēšanai. Ja iespējams, būvmateriālu ražošanā jāizmanto alternatīvas. "Campus" jau vēstīja par pētījumu, kurā zinātnieki lūkoja, vai uz Mēness mītņu detaļas varētu drukāt ar lielformāta 3D printeriem, izmantojot regolītu, kuram piemaisīta astronautu urīnā esošā urīnviela.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
