Versijas ir dažādas, un aizvien zinātniskajā kopienā nav pilnīgas vienprātības par to, kādu faktoru ietekmē Zeme un Venera devās pa tik krasi atšķirīgiem attīstības ceļiem. Abas ir līdzīga izmēra un masas, bet viena no tām – mūsu mājas – ir dzīvībai labvēlīga oāze, kamēr otra ir toksisku mākoņu klāta pasaule ar virsmas temperatūru virs 450 grādiem pēc Celsija, kur pat kosmosa izpētes aparāti labākajā gadījumā "izdzīvojuši" vien dažas stundas. Daļa zinātnieku arī uzskata, ka Veneras pašreizējais stāvoklis savā ziņā ir kā logs uz nākotni, kas varētu notikt ar Zemi, Saulei pakāpeniski kļūstot spožākai un karstākai. Šāds salīdzinājums būtu jo īpaši saistošs, ja abām planētām tik tiešām būtu līdzīgas starta pozīcijas.
Nu pētnieku komanda Ženēvas Universitātes astronoma Martina Turbē vadībā argumentē, ka tā varbūt gluži nebija. Te jāatgādina par tādu jēdzienu kā jaunās, blāvās Saules paradokss. Proti, pirms aptuveni četriem miljardiem gadu, kad Saules sistēma un tajā izveidojušies objekti bija vēl gluži jauni, Saule bija daudz blāvāka un vēsāka. Un te ir arī pats paradokss. Aplēses par tobrīd izdalīto enerģiju no Saules (tā pirms četriem miljardiem gadu bija par aptuveni 25-30% blāvāka un attiecīgi arī vēsāka) nozīmē, ka Zemei vajadzēja būt burtiski sasalušai ledus pasaulei, taču uz Zemes atrodamie pierādījumi liecina, ka jau relatīvi agri Zemes attīstībā te bija šķidrs ūdens.
"Šis ir pavērsiena punkts, kā mēs raugāmies uz jaunās, blāvās Saules paradoksu – ilgstoši tas ticis uzskatīts par būtisku šķērsli, lai uz Zemes varētu rasties dzīvība. Taču var izrādīties, ka tieši vājā un vēsākā Saule bija faktors, kas ļāva tobrīd ļoti karstajai Zemei atdzist un dot iespēju (ūdens tvaikam kondensēties un veidoties okeāniem)," paziņojumā spriež viena no pētījuma līdzautorēm Emelīna Bolmo.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
