Venerai nebija izredžu kļūt par Zemi 2.0 – tā allaž bijusi ellīga vieta, spriež pētnieki  (5)

Versijas ir dažādas, un aizvien zinātniskajā kopienā nav pilnīgas vienprātības par to, kādu faktoru ietekmē Zeme un Venera devās pa tik krasi atšķirīgiem attīstības ceļiem. Abas ir līdzīga izmēra un masas, bet viena no tām – mūsu mājas – ir dzīvībai labvēlīga oāze, kamēr otra ir toksisku mākoņu klāta pasaule ar virsmas temperatūru virs 450 grādiem pēc Celsija, kur pat kosmosa izpētes aparāti labākajā gadījumā "izdzīvojuši" vien dažas stundas. Daļa zinātnieku arī uzskata, ka Veneras pašreizējais stāvoklis savā ziņā ir kā logs uz nākotni, kas varētu notikt ar Zemi, Saulei pakāpeniski kļūstot spožākai un karstākai. Šāds salīdzinājums būtu jo īpaši saistošs, ja abām planētām tik tiešām būtu līdzīgas starta pozīcijas.

Nu pētnieku komanda Ženēvas Universitātes astronoma Martina Turbē vadībā argumentē, ka tā varbūt gluži nebija. Te jāatgādina par tādu jēdzienu kā jaunās, blāvās Saules paradokss. Proti, pirms aptuveni četriem miljardiem gadu, kad Saules sistēma un tajā izveidojušies objekti bija vēl gluži jauni, Saule bija daudz blāvāka un vēsāka. Un te ir arī pats paradokss. Aplēses par tobrīd izdalīto enerģiju no Saules (tā pirms četriem miljardiem gadu bija par aptuveni 25-30% blāvāka un attiecīgi arī vēsāka) nozīmē, ka Zemei vajadzēja būt burtiski sasalušai ledus pasaulei, taču uz Zemes atrodamie pierādījumi liecina, ka jau relatīvi agri Zemes attīstībā te bija šķidrs ūdens.
"Šis ir pavērsiena punkts, kā mēs raugāmies uz jaunās, blāvās Saules paradoksu – ilgstoši tas ticis uzskatīts par būtisku šķērsli, lai uz Zemes varētu rasties dzīvība. Taču var izrādīties, ka tieši vājā un vēsākā Saule bija faktors, kas ļāva tobrīd ļoti karstajai Zemei atdzist un dot iespēju (ūdens tvaikam kondensēties un veidoties okeāniem)," paziņojumā spriež viena no pētījuma līdzautorēm Emelīna Bolmo.

^{Foto: AP/Scanpix/LETA}

Lai uz planētas varētu izveidoties okeāns, temperatūrai jābūt gana zemai, lai ūdens varētu kondensēties un nolīt zemē. Un tā tūkstošiem un miljoniem gadu. Tā izveidojās arī okeāni uz Zemes. Uzskatīts, ka Saules sistēmas attīstības sākumā Saule bijusi gana vēsa, lai šāda varbūtība – šķidra ūdens okeāni – būtu iespējama arī uz Veneras. Taču, kā lieliski apliecina jaunās, blāvās Saules paradokss, planētu attīstības vēsture ir niansēm bagāts process. Ar katru gadu uzzinām ko jaunu. Lūk, nupat publicētajā pētījumā astronomi izmantojuši klimata izmaiņu modeļus – līdzīgus tiem, ar kuriem var prognozēt klimata izmaiņas uz Zemes – un modelējuši, kāds klimats valdījis uz Veneras pirms četriem miljardiem gadu.

"Simulējām gan Zemes, gan Veneras klimatu pašā planētu evolūcijas sākumā pirms vairāk nekā četriem miljardiem gadu, kad abu planētu virsma vēl bija izkususi. Šādā temperatūrā viss ūdens uz abām planētām būtu tvaika formā – kā milzīgā spiediena katlā," komentē pētījuma vadošais autors Turbē.

Planētu virsma sākumā bija tik ellīgi karsta ne jau Saules dēļ – kā jau minēts, tā sākumā bija blāvāka un izdalīja mazāk siltuma. Zeme un Venera savas dzīves sākumā bija īsta magmas pasaule planētu veidošanās procesu ietekmē – milzīgu sadursmju rezultātā. Pēc tam tās pakāpeniski atdzisa, un uzskatīts, ka Venera varētu būt atdzisusi gana, lai būtu iespējama okeānu veidošanās. Turbē un kolēģu klimata modeļi rāda, ka tā gluži nenotika.

^{Foto: NASA/SDO, AIA}

Lai planēta pietiekami atdzistu, nepieciešami arī mākoņi, kas bloķētu daļu starojuma no Saules. Tas tiešām varētu būt noticis, secinājuši astronomi, taču tikai planētas nakts pusē. Jāatgādina, ka diennakts uz Veneras nav 24 stundas. Tā ap savu asi griežas daudz lēnāk nekā Zeme. Daudz, daudz lēnāk – vienu rotāciju Venera veic tikai 243 Zemes dienās. Venera Sauli apriņķo ātrāk, nekā veic vienu pilnu apgriezienu ap savu asi. Tātad ilgstoši dienas puse turpinājusi saņemt pilnu "Saules svētību" bez mākoņu aizsega, savukārt nakts pusē izveidojušies mākoņi daļu siltuma iesprostojuši – tā dēvētais siltumnīcas efekts. Rezultāts, saskaņā ar Turbē un kolēģu klimata modeļiem, ir tāds, ka temperatūra uz Veneras nekad nav bijusi gana zema, lai ūdens no tvaika agregātstāvokļa kondensētos šķidrā un varētu gadu tūkstošu laikā nolīt pietiekamā daudzumā, lai izveidotos jebkādas vērā ņemamas ūdenstilpes. Kur nu vēl okeāni. Turbē un kolēģu darbā secināts, ka Venera jau no paša sākuma bijusi "tvaika planēta".

Jāatgādina, ka šie ir teorētiski klimata modeļi. Kā norāda vēl viens no pētījuma autoru komandas, astronoms Deivids Erenreihs, šādiem modeļiem ir svarīga loma zināšanu papildināšanā par Veneras attīstību, taču "galīgus spriedumus nevar izdarīt, tikai balstoties uz datormodelēšanu". Erenreihs uzsver nepieciešamību ievākt datus ar zondēm (vairākas jaunas Veneras izpētes misijas jau tiek gatavotas), lai "apstiprinātu vai arī atspēkotu mūsu darbā izdarītos secinājumus".

Pētījums publicēts 13. oktobrī izdevumā "Nature".