Lielākā līdz šim pamanītā komēta astronomiem atklājusi aizraujošus jaunumus  (2)

Šis objekts attēlos tika fiksēts jau krietni sen – pirmo reizi 2014. gadā –, taču par tā atklāšanu (respektīvi, objekta identificēšanu) "NOIRLab" paziņoja vien šogad jūnijā. To atklāja astronomi Pedro Bernardinelli un Gerijs Bernstīns, pārskatot DES ("Dark Energy Survey") projekta laikā iegūtos attēlus laika posmā no 2013. līdz 2019. gadam.

Nu, "rokoties cauri" datiem, kas iegūti ar TESS ("Transient Exoplanet Survey Satellite") teleskopu, kura galvenais uzdevums ir citplanētu meklēšana, Merilendas Universitātes astronomi secinājuši, ka komēta ir kļuvusi aktīvāka daudz, daudz ātrāk un tālāk no Saules, nekā iepriekš uzskatīts, vēsta "Science Alert".

Ko īsti nozīmē vārdu salikums "aktīva komēta"? Komētas ir objekti, kas saglabājušies kopš Saules sistēmas veidošanās pirmsākumiem – tās ir ap Sauli riņķojošas, saltas sniega, ledus, sasalušu gāzu, iežu fragmentu un putekļu "bumbas" (tās gluži nav perfekti apaļas kā bumbas – komētu kodoli var būt visai neregulāras formas). Pagājušā gadsimta vidū astronoms Freds Vipls tās nodēvēja par "netīrajām sniegapikām".

Kad komēta ir tālu prom no Saules, tā ir sasalusi, tumša, neaktīva. Tuvojoties Saulei, tās virsma, protams, sāk sasilt. Ledus sāk sublimēties, atbrīvojot gan putekļus, gan arī komētā iesprostotās gāzes. Ap komētu veidojas koma jeb komētas atmosfēra, kas var plesties tūkstošiem un pat simtiem tūkstošu kilometru attālumā no komētas kodola. Komēta ir kļuvusi aktīva.

Savukārt Saules vēja ietekmē var veidoties arī komētas aste, kas ir tas elements, kas mums parasti saistās ar komētām. Putekļu aste veidojas no – uzmini nu! – putekļiem. Saules gaismai tos apspīdot, šo putekļu asti, kas var būt miljoniem kilometru gara, arī labi var saskatīt teleskopos. Dažos gadījumus, kad komētas mums garām traucas īpaši tuvu, asti redzam pat ar neapbruņtu aci, kā tas bija komētas NEOWISE gadījumā. Ventspils Starptautiskā Radioastronomijas centra vietnē skaidrots, ka komētai var veidoties arī jonu aste, no komētas prom plūstot lādētām gāzes daļiņām.

^{Foto: Dark Energy Survey/DOE/FNAL/DECam/CTIO/NOIRLab/NSF/AURA/P. Bernardinelli & G. Bernstein (UPenn)/DESI Legacy Imaging Surveys, CC BY 4.0 , via Wikimedia Commons}

Tieši aktīvas komētas astronomiem ir visnoderīgākās, jo koma jeb ap komētu Saules ietkemē izveidojusies atmosfēra ļauj ar dažādām izpētes metodēm noteikt komētas ķīmisko sastāvu. Un šie ir jaunumi, kas iepriecinājuši astronomus – kombinējot vairākus ar TESS uzņemtus attēlus (arī ekspozīcijas laiks attēliem bija iespaidīgs – 28 dienas), izdevies secināt, ka Bernardinelli-Bernstīna komēta bijusi aktīva, proti, ap to bija izveidojusies koma, jau daudz lielākā attāumā no Saules nekā varētu sagaidīt.

Pētījumi par citām komētām, kas fiksētas līdzīgā attālumā no Saules, liecina, ka Bernardinelli-Bernstīna komu varētu veidot lēna oglekļa monoksīda (tvana gāzes) izdalīšanās, jo šādā attālumā ūdens ledus sublimācija nešķiet iespējama. Astronomi uzskata, ka oglekļa monoksīds no komētas izdalījās un komu veidoja vēl ātrāk un pirms to bija iespējams fiksēt novērojumos ar teleskopiem. "Mums ir pieņēmums, ka Bernardinelli-Bernstīna komēta, iespējams, bija aktīva vēl lielākā attālumā no Saules, tikai mēs to neredzējām," komentē viens no pētījuma līdzautoriem – Merilendas Universitātes astronoms Tonijs Fārnems.

Runa ir par 23 astronomiskajām vienībām (viena astronomiskā vienība ir Zemes attālums līdz Saulei jeb aptuveni 150 miljoni kilometru). Iespējams, komu ap Bernardinelli-Bernstīna komētu būtu atklājuši arī agrāki novērojumi vēl lielākā attālumā, taču problēma tāda, ka teleskops TESS, ar kuru veikti novērojumi, darbību sāka vien 2018. gadā.

Lai pārliecinātos, ka novērotā koma ap komētas kodolu patiešām eksistē un nav vienkārši izplūdis attēls un artefakts, kas radies neprecīzas attēlu kombinēšanas rezultātā, pētnieki šo tehniku atkārtoja, iegūstot kvalitatīvus attēlus ar vairākiem debess ķermeņiem Koipera joslā un tādējādi apstiprinot, ka šī metode darbojas kā nākas.

Tā kā komētas ir relikvijas no senas pagātnes un palikušas gandrīz nemainīgas no Saules sistēmas pirmsākumiem, tās ir ļoti interesants "arhīva materiāls" astronomiem, lai vairāk uzzinātu par agrīno Saules sistēmas vēsturi.

Visu Fārnema un kolēģu darbu vari lasīt, klikšķinot šeit.