Drīz būs iespējams pārbaudīt vienu no aizraujošākajām Stīvena Hokinga teorijām  (3)

Visums ir krietni par smagu. Nu, labi, ne gluži, bet tomēr – saskaņā ar šobrīd plaši pieņemtām aplēsēm, vien 15% no Visumā esošās matērijas ir tā, ko varētu dēvēt par "normālu" matēriju. Pārējie 85% ir tā sauktā tumšā matērija – tā neizstaro nekādu elektromagnētisko starojumu, nemijiedarbojas ar šo starojumu tiešā veidā, kā arī nav tiešā veidā novērojama ar optiskām metodēm vai radioastronomijas metodēm. Taču tā eksistē, un par to visai droši ir vairums astrofiziķu – par tumšās matērijas eksistenci liecina gravitācijas efekti. Turklāt arī tumšā matērija ir "atbildīga" vien par 27% no Visuma kopējā masas un enerģijas sastāva. Gandrīz 70% atvēlēti hipotētiskajai tumšajai enerģijai.

Kaut vairums kosmologu uzskata, ka tumšā matērija patiešām eksistē, izpratne par to, kāda ir šīs eksotiskās parādības daba, īpašības un izcelsme, jau ir daudz "tumšāka bilde" (izvēloties kontekstam piemērotu tēlainās izteiksmes līdzekli). Versijas ir vairākas, un viena no pretrunīgi vērtētajām ir arī Hokinga (attēlā zemāk) un viņa kolēģa Bernarda Kara kontā. Hokings un Kars jau 70. gados izteica versiju, ka tumšā matērija varētu būt saistīta ar tā dēvētajiem pirmatnējiem melnajiem caurumiem. Ja šobrīd Visumā melnie caurumi veidojas vien masīvu zvaigžņu bojāejas rezultātā, tad hipotētiskie pirmatnējie melnie caurumi radušies vēl pirms pirmajām zvaigznēm un galaktikām. Hokings nebija pirmais, kas izteica versiju par šādu melno caurumu eksistenci, taču 1971. gadā pirmais padziļināti pētīja to iespējamos izcelsmes mehānismus.