Saulei tuvākā zvaigzne kļuvusi vēl interesantāka; astronomi paziņo par iespējamu trešo planētu

Drīz varētu pievienoties? Jā, pavisam droši vēl apgalvot nevaram, jo šobrīd objekts, kuram piešķirts nosaukums Proksima d, vēl oficiāli skaitās planētas kandidāts, proti, tā vēl nav galīgi un droši apstiprināta un iegrāmatota nu jau visai plašajā citplanētu katalogā līdzās vairākiem tūkstošiem citu planētu, kas mājvietu radušas citu zvaigžņu sistēmās tālu no mūsu Saules.

Par to, ka ap Centaura Proksimu riņķo planēta aptuveni Zemes izmērā, turklāt tā varētu atrasties dzīvībai potenciāli labvēlīgajā zonā – ne par tuvu un ne par tālu no zvaigznes – ziņots jau pirms vairāk nekā pieciem gadiem. Pati zvaigzne ir sarkanais punduris – aptuveni 10 reižu mazāk masīva par Sauli, daudz blāvāka un vēsāka. Tādējādi dzīvībai potenciāli labvēlīgā zona Centaura Proksimas sistēmā ir daudz tuvāk nekā apSauli. Zemei pēc masas līdzīgā planēta Proksima b zvaigzni apriņķo vien 11 dienās.

Pašlaik ievāktā informācija par jauno planētu – Proksimu d – liecina, ka tā varētu būt daudz mazāka par Zemi, ar četrreiz mazāku masu. Ja atradums tiks apstiprināts, tad Proksima d kļūs par vienu no vieglākajām līdz šim atrastajām eksoplanētām.

Pagaidām Proksima b ir vienīgā oficiāli apstiprinātā citplanēta orbītā ap Centaura Proksimu. Trīs gadus pēc Proksimas b atklāšanas astronomi nāca klajā ar ziņām, ka šīs zvaigznes sistēmā ir vēl viena planēta, kas nosaukta par Proksimu c. Tā ir visai ierasta citplanētu klasifikācijas metode – zvaigznes nosaukums plus alfabēta burti. Arī šī vēl nav ierindota apstiprināto planētu sarakstā, bet jebkurā gadījumā arī nebūtu tik aizraujošs atklājums, kāds bija Proksima b. Proti, Proksima c zvaigzni apriņķo lielā attālumā, vienu pilnu riņķi veicot 5,2 gados, un ir stipri par tālu, lai varētu runāt par potenciāli labvēlīgiem apstākļiem jebkādai no mums zināmajām dzīvības formām. Uz Proksimas c vienkārši ir krietni, krietni par aukstu un tumšu.

Ar Proksimu d ir tieši pretēji – dati liecina, ka šis objekts pilnu riņķi ap zvaigzni veic piecās dienās un ir pārāk tuvu tai, lai uz planētas virsmas varētu eksistēt dzīvība (vismaz tāda, kādu mēs to pazīstam).

Kā tiek meklētas šīs eksoplanētas jeb citplanētas? Pamatā astronomi izmanto divas metodes – tā dēvēto tranzīta metodi vai radiālā ātruma metodi.

Tranzīta metodes pamatā ir periodiskas izmaiņas zvaigznes spožumā. Zvaigzne tiek novērota ilgāku laiku. Ja no novērotāja (teleskopa) skatu punkta raugoties, zvaigzne uz mirkli kļūst blāvāka, tad atkal atgūst iepriekšējo spožumu, viena no iespējām ir tāda, ka minētajā brīdī starp novērotāju un zvaigznes disku nostājies kāds objekts. Iespējams – ap zvaigzni riņķojoša citplanēta. Uzreiz gan to apgalvot nevar, jo izmaiņas zvaigznes spožumā var izraisīt arī citi notikumi. Objekts, kas uz mirkli daļēji aizsedz zvaigzni teleskopa skatam, var nebūt planēta, bet gan asteroīdu kopa.

Ja ir labs pamats pieņemt, ka novērotais objekts tiešām varētu būt planēta, to pašu objektu novēro ar citu instrumentu un, vēlams, izmantojot citu metodi, piemēram, pieminēto radiālā ātruma metodi. Šajā gadījumā astronomi lūko pēc niecīgām zvaigznes svārstībām, kuras rada ap to orbītā riņķojošais objekts. Kad divi objekti – šajā gadījumā zvaigzne un planēta – ir ar gravitāciju sasaistīti, tie riņķo ap kopīgu smaguma centru (nevis vienkārši mazāk masīvais objekts ap masīvāko). Tādēļ šādā sistēmā nedaudz svārstās arī pati zvaigzne, kas rezultātā ietekmē arī veidu, kā pie mums nonāk zvaigznes izstarotā gaisma. Proti, Doplera efekta ietekmē mainās no zvaigznes izstarotās gaismas viļņa garums. Ja zvaigzne no novērotāja attālinās, spektrāllīnijas nobīdās uz garo viļņu pusi un radiālais ātrums ir pozitīvs. Ja zvaigzne tuvinās, nobīde ir mazāku viļņa garumu virzienā un radiālais ātrums negatīvs. Ja šīs spektrāllīniju nobīdes ir periodiskas, tad ir labs pamats pieņemt, ka ap zvaigzni riņķo kāds masīvs objekts, iespējams, planēta.

Kā viena, tā otra no šīm metodēm labāk strādā lielu un masīvu planētu gadījumā, tāpēc nelielu planētu atklāšana ar mums pašreiz pieejamajiem līdzekļiem ir samērā rets gadījums. Šobrīd prāvajā arhīvā, kur iegrāmatoti citplanētu kandidāti, vien dažos desmitos gadījumu tās ir planētas ar mazāku masu nekā Zemei. To, vai Proksima d iekļūs oficiāli apstiprināto citplanētu saimē, uzzināsim citreiz.