Planēta orbītā ap sarkano punduri
Visumā ar pamatīgu pārsvaru visbiežāk sastopamās zvaigznes ir tā saucamie sarkanie punduri, turklāt ap daudzām no tām riņķo planētas dzīvībai potenciāli labvēlīgā zonā no zvaigznes – ne par tālu, ne par tuvu. Tad kā nākas, ka mēs riņķojam ap daudz retāk sastopamo dzelteno punduri – Sauli? Tīri matemātiski ar lielāku varbūtību mūsu debesīm pienāktos izskatīties nedaudz sarkanīgām, taču tā nav. To dēvē par sarkano debesu paradoksu, un pērn publicētā pētījumā astronoms Deivids Kipings liek galdā vairākus potenciālos risinājumus šim kosmosa "prātmežģim".

"Šis jautājums allaž mani mulsinājis. Ja sarkano punduru ir tik ļoti daudz un to mūžs ir tik ļoti ilgs, potenciāli triljoniem gadu, un, šķiet, tiem ir visas nepieciešamās īpašības… ir visai dīvaini, ka mūsu planēta neriņķo tieši ap sarkano punduri," pērn izdevumam "Inverse" klāstījis Kipings, astronomijas profesors Kolumbijas Universitātē.

Tik tiešām, sarkano punduru skaits ir vismaz piecas reizes lielāks par dzelteno punduru (kāda ir arī Saule) skaitu mums novērojamajā Visumā. Un tomēr te nu mēs esam, riņķojot ap dzelteno punduri – karstāku zvaigzni ar daudz, daudz īsāku mūžu nekā sarkanajiem punduriem.

KosmossAstronomijaVisumsSaules sistēmaDžeimsa Veba kosmiskais teleskopsCitplanētas

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit