Pirms nepilniem diviem gadiem astronomijas fanus sasniedza ziņa, ka atrasts mums tuvākais melnais caurums. Tikai 1120 gaismas gadu attālumā – cilvēkam nesasniedzamā, bet kosmiskajos mērogos pavisam tuvu, ja ņem vērā, ka mūsu galaktikas aptuvenais diametrs vien ir 100 tūkstoši gaismas gadu. Drīz pēc tam šī hipotēze tika apšaubīta. Taču tagad jau pavisam droši var teikt – kosmiskais objekts ar nosaukumu HR 6819 nav melnais caurums, taču tāpat ir visai interesants astronomiem.
Objekts HR 6819 atrodas Teleskopa zvaigznājā – nelielā dienvidu puslodē redzamā zvaigznājā. Eiropas Dienvidu observatorijas (ESO) astronomi, vairākus mēnešus vērojot šo bināro zvaigžņu sistēmu, aprēķinot un kartējot to orbītas, savstarpējo mijiedarbību un pēc tam analizējot iegūtos datus, secināja – šīm divām zvaigznēm ir neredzams līdzgaitnieks. Bināro zvaigžņu sistēmā "dzīvojot" arī melnais caurums. Dažus mēnešus vēlāk šī hipotēze apšaubīta un norādīts, ka melnā cauruma klātbūtne šajā zvaigžņu sistēmā nemaz nav nepieciešama, lai izskaidrotu novērojumus – par to plašāk rakstīja arī "Campus".
Nu debatēm, šķiet, pielikts punkts ar zinātniskajā izdevumā "Astronomy & Astrophysics" publicēto darbu, kura nosaukums ir apgalvojuma formā: "HR 6819 is a binary system with no black hole" jeb "HR 6819 ir bināra zvaigžņu sistēma bez melnā cauruma".
Vietne "Science Alert" ziņo, ka hipotēze par melno caurumu jau no paša sākuma bijusi spekulatīva un balstīta uz vairākiem nepārbaudītiem pieņēmumiem. 1980. gados, kad šis objekts pirmo reizi pētīts, vispār tika uzskatīts, ka tā ir tikai viena strauji rotējoša Be tipa zvaigzne. Klasifikācijā pēc zvaigžņu starojuma spektra ar Be tipu apzīmē karstas (virsmas temperatūra no divām līdz pat sešām reizēm augstāka nekā Saulei), zilgani baltas galvenās secības zvaigznes, kuru spektrā ir redzama izteikta ūdeņraža absorbcijas līnija. To masa ir 2–16 reižu lielāka par Saules masu, un tās ir pat 25-30 tūkstošus reižu spožākas par Sauli. Vien vairākas desmitgades vēlāk novērojumos atklāts, ka patiesībā tā ir bināra zvaigžņu sistēma – proti, divas zvaigznes.
Pētnieki, kas pirms diviem gadiem izvirzīja versiju par melno caurumu, to īsumā pamatoja tā: šādā sistēmā Be tipa zvaigznei novērotajos datos vajadzētu svārstīties vairāk. Te runa ir par vienu no metodēm, kā tiek atklāti ap zvaigznēm riņķojoši objekti (pārsvarā izmanto citplanētu meklēšanai) – radiālā ātruma metodi. Astronomi lūko pēc niecīgām zvaigznes svārstībām, kuras rada ap zvaigzni orbītā riņķojošais objekts. Kad divi objekti – šajā gadījumā lielākā zvaigzne un tās mazākais kompanjons – ir ar gravitāciju sasaistīti, tie riņķo ap kopīgu smaguma centru (nevis vienkārši mazāk masīvais objekts ap masīvāko). Tādēļ šādā sistēmā nedaudz svārstās arī pati zvaigzne, kas rezultātā ietekmē veidu, kā pie mums nonāk zvaigznes izstarotā gaisma. Proti, Doplera efekta ietekmē mainās no zvaigznes izstarotās gaismas viļņa garums. Ja zvaigzne no novērotāja attālinās, spektrāllīnijas nobīdās uz garo viļņu pusi un radiālais ātrums ir pozitīvs. Ja zvaigzne tuvinās, nobīde ir mazāku viļņa garumu virzienā un radiālais ātrums negatīvs. Ja šīs spektrāllīniju nobīdes ir periodiskas, tad ir labs pamats pieņemt, ka ap zvaigzni riņķo kāds masīvs objekts. Nenovērojuši gana lielas zvaigznes svārstības, astronomi pieņēma, ka šo divu zvaigžņu "deju" koriģē vēl kāds neredzams trešais objekts. Ja jau neredzams, tad droši vien – melnais caurums, kā to iztēlojies mākslinieks zemāk redzamajā ilustrācijā.
Drīz pēc tam pētījumos šī versija apšaubīta. Lai debatēm pieliktu punktu, tika izveidota astronomu grupa, kuras sastāvā arī melnā cauruma versijas līdzautori, un pētnieki ķērās pie jaunu datu vākšanas par sistēmu HR 6819. Jautājums, kas nošķir abus scenārijus – sistēmu ar melno caurumu vai sistēmu tikai ar divām zvaigznēm – ir par attālumu. Ja sistēmā ir divas zvaigznes un melnais caurums, tad attālumam starp abiem redzamajiem objektiem jābūt visai lielam. Ja sistēmā ir tikai divas zvaigznes, tām jābūt daudz ciešāk kopā, lai izskaidrotu novērojumos iegūtos datus.
Attāluma mērīšanai izmantota ESO VLT observatorija (VLT jeb "Very Large Telescope" – burtiski "Ļoti liels teleskops") un VLTI – "Very Large Telescope Interferometer". Interferometrs ir instruments, kas sastāv no diviem atstatus izvietotiem optiskajiem teleskopiem. Astronomijā interferometru izmanto zvaigžņu leņķisko diametru un dubultzvaigžņu komponentu leņķisko attālumu noteikšanai. Un tik tiešām – sistēmā HR 6819 abas zvaigznes ir ļoti tuvu viena otrai, tādējādi nav nepieciešams neredzams masīvs objekts (melnais caurums), lai izskaidrotu abu zvaigžņu mijiedarbības īpatnības.
Kā norāda "Science Alert", protams, melnais caurums gandrīz tepat "kaimiņos" būtu aizraujoši, taču arī šī binārā zvaigžņu sistēma astronomiem neliek vilties. Sistēma tiek novērota interesantā attīstības posmā, kad masīvākā no zvaigznēm savai līdzgaitniecei ir būtībā jau atņēmusi visu atmosfēru – kā tāds "kosmosa vampīrs".
"Tas padara HR 6819 visai aizraujošu – nu mums ir perfekts kandidāts pētījumiem par to, kā šāds "vampīrisms" (vielas aizplūšana no vienas zvaigznes uz otru) ietekmē masīvu zvaigžņu evolūciju," spriež pētījuma vadošā autore astrofiziķe Abigeila Frosta.
Visu pētījumu var lasīt izdevumā "Astronomy & Astrophysics".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
