Campus  - 2503
Ideja, kas skan diezgan traki, taču ir īstenojama ne tikai teorētiski, bet arī praktiski, turklāt jau ar pašreiz pieejamajām tehnoloģijām – izmantot Sauli gluži kā gigantiska teleskopa lēcu, lai saskatītu tālas pasaules. Un ne tikai vienkārši saskatītu, bet jau detalizēti. Iespējams, šādi varētu pamanīt uz citām planētām esošus okeānus, ezerus, mežus, ja tādi tur ir. Lūk, kā tas strādā!

Ja pie kādas ziņas par jaunatklātu citplanētu redzi krāšņu, augstas izšķirtspējas attēlu ar šo planētu, tad vari būt drošs – tā nav ar teleskopu uzņemta šīs planētas fotogrāfija, bet gan mākslinieka interpretācija par to, kāda šī pasaule varētu izskatīties. Eksoplanētas jeb citplanētas ir tās planētas, kuras atrodas aiz Saules sistēmas robežām, proti, ārkārtīgi tālu. Pretēji zvaigznēm, šīs planētas ir nelieli un visnotaļ tumši objekti kosmosa plašumos, tādēļ tieši novērojumi ir ārkārtīgi izaicinošs uzdevums.

Šobrīd planētas astronomi fiksē galvenokārt ar tā dēvēto tranzīta jeb pārejas metodi. Tās pamatā ir periodiskas izmaiņas zvaigznes spožumā. Zvaigzne tiek novērota ilgāku laiku. Ja no novērotāja (teleskopa) skatu punkta raugoties, zvaigzne uz mirkli kļūst blāvāka, tad atkal atgūst iepriekšējo spožumu, viena no iespējām ir tāda, ka minētajā brīdī starp novērotāju un zvaigznes disku nostājies kāds objekts. Iespējams – ap zvaigzni riņķojoša citplanēta. Uzreiz gan to apgalvot nevar, jo izmaiņas zvaigznes spožumā var izraisīt arī citi notikumi. Objekts, kas uz mirkli daļēji aizsedz zvaigzni teleskopa skatam, var nebūt planēta, bet gan asteroīdu kopa.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!