Kaut tā vienkārši saskatīt pašus melnos caurumus nevar, vien to "blaknes", astronomiem nu jau divreiz izdevies iemūžināt šos iztēli rosinošos un bijību iedvesošos kosmiskos objektus attēlos. Pirmo reizi tas notika 2019. gadā, bet otro – nupat, kad publicēts attēls ar mūsu galaktikas centrā esošo "Sagittarius A*". Taču, vai esi dzirdējis, kā melnais caurums skan? 20 gadus vecu datu sonifikācija ļauj gūt zināmu priekšstatu.
Protams, šī nav ierakstīta tāda skaņa, ko mēs varētu dzirdēt, piemēram, kad garām brauc tramvajs vai sarunājoties ar kolēģi. Sonifikācija ir datu pārveidošana saklausāmā skaņā, lai palīdzētu šo informāciju uztvert. Viens no lieliskiem piemēriem ir Geigera skaitītāji (arī Geigera-Millera skaitītāji), kurus izmanto jonizējošas radiācijas mērīšanai. Pats starojums nav saklausāms, taču diezgan droši, ka lielākā daļa no mums radiāciju asociē arī ar krakšķošo, sprakšķošo skaņu, kādu izdod šīs mērierīces. Jo intensīvāka sprakšķēšana, jo intensīvāks starojums, tādējādi ar datu sonifikāciju palīdzot mums uztvert kaut ko neredzamu, nesadzirdamu.
Līdzīgi ar šo NASA nupat publicēto melnā cauruma "dziesmu" – tā sonificēta, izmantojot 20 gadus vecus rentgenstaru observatorijas "Chandra" ievāktos datus par Perseja galaktiku kopu. Tas ir vairāku tūkstošu galaktiku "apdzīvots" reģions apmēram 240 miljonu gaismas gadu attālumā no Zemes, viens no vismasīvākajiem objektiem mums zināmajā Visumā. Kā uzskata astronomi, šīs galaktiku kopas centrā ir ārkārtīgi masīvs melnais caurums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
