Tur, kur debesis pēc lietainās otrdienas paguvušas noskaidroties, būs vērojams tā dēvētais "zemeņu Mēness" – jūnija pilnmēnesi tā esot iesaukušas Amerikas indiāņu ciltis, jo ap to laiku mežos nogatavojušās pirmās ogas. Pilnmēness vasarās ir krāšņs skats neatkarīgi no tā, vai esi ASV vai Latvijā. Ārā vēl ir visai gaišs, kad virs apvāršņa augšā sāk rausties milzīgais Mēness disks, nereti iekrāsots rozīgos, sarkanīgos toņos. Noteikti pamanīts, ka tuvu apvārsnim tas izskatās krietni prāvāks nekā tad, kad jau ir augstu virs galvas, kaut attālums no vērotāja līdz Mēnesim mainījies nav. To sauc par Mēness ilūziju, un tai ir vienkāršs izskaidrojums.
Jā, ir taisnība, ka Mēness orbīta ap zemi nav perfekts riņķis, bet gan elipse. Reizēm tas ir tuvāk Zemei, reizēm tālāk. Šī variācija ir robežās no 356 tūkstošiem kilometru līdz 406 tūkstošiem kilometru. Tad, kad mēness ir perigejā jeb Zemei tuvākajā orbītas punktā un sakrīt ar pilnmēness fāzi, to dēvējam par supermēnesi. Tas patiesi tad debesīs izskatās nedaudz lielāks, bet šī atšķirība ir ļoti neliela – supermēness disks pie debesīm ir vien par 12% lielāks nekā tad, kad Mēness ir 406 tūkstošu kilometru attālumā. Tas arī neizskaidro ar neapbruņotu aci skaidri saskatāmās atšķirības vienā vakarā – Mēness tuvu pie horizonta izskatās krietni lielāks nekā dažas stundas vēlāk, kad jau pakāpies augstāk debesīs, kaut attālinājies no Zemes nav.
Vēl viena no versijām ir, ka atmosfēra darbojas kā palielināmais stikls. Tad, kad Mēness tikko parādās virs apvāršņa, tā atstarotajai gaismai līdz mums jānāk caur biezāku atmosfēras slāni nekā tad, ja Mēness ir tieši virs galvas. Jā, gaiss liec gaismas starus, taču šajā gadījumā atmosfēra nedarbojas kā palielināmais stikls. Biežāk novērotais efekts ir saistīts ar krāsu – tuvu apvārsnim Mēness biežāk izskatīsies oranžīgs, sarkanīgs. Gluži kā gaisma saullēktos vai saulrietos. Tas tāpēc, ka vislabāk atmosfērā izkliedējas violetā, zilā un gaiši zilā gaisma, bet sarkanās gaismas viļņi ir garāki un cauri gaisam ceļo tālāk. Tāpēc tad, kad gaisma pie mums nāk cauri biezākiem atmosfēras slāņiem, mūsu acis sasniedz tieši tā gaisma, kas ir optiskā starojuma "garajā galā" – sarkanā, oranžā gaisma. Vairāk par to vari uzzināt, noskatoties astronoma un fizikas fana Aivja Meijera eksperimenta video, kur Meijers ar ūdeni un vājpienu imitē arvien biezāku un biezāku atmosfēras slāni, parādot, kā gaisma no viena avota sākumā izskatās zila, bet pakāpeniski kļūst oranža, tad sarkanbrūna.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!