Viena no pirmām piecām ar Džeimsa Veba teleskopu uzņemtajām bildēm, ko publiskoja NASA, ielūkojas dziļi krāšņā Visuma apgabalā – Ķīļa miglājā. Neapšaubāmi, NASA zinātnieki šo attēlu ir padarījuši krāšņu un tīkamu acij, bet aiz košajiem toņiem slēpjas arī daudz jaunu zināšanu. Tātad – ko mums pastāsta šis attēls?
Lielā Ķīļa miglājs (Carina nebula) atrodas Kuģa Ķīļa zvaigznājā un ticis bildēts jau iepriekš. Tostarp šo zinātniekiem interesanto apgabalu pētījis arī Habla kosmiskais teleskops. Veba teleskopa iespējas ir pavisam citādas – ar Habla teleskopu astronomi Visumā raugās optiskajā jeb redzamās gaismas diapazonā. Veba teleskops ir infrasarkanais teleskops, nosedzot gan tuvo infrasarkano, gan vidējo infrasarkano diapazonu. Šī unikālā spēja ļauj ielūkoties daudz dziļāk miglājos un saskatīt objektus, kas Habla acij bija paslēpti aiz putekļu un gāzu vāliem.
Miglājs no mums ir apmēram 8500 gaismas gadu attālumā, bet paša miglāja rādiuss ir apmēram 230 gaismas gadi. Daudz, daudz, daudz lielāks par mūsu Saules sistēmu. Tikai divi cilvēku būvēti objekti ir šķērsojuši heliopauzi jeb nosacīto Saules sistēmas robežu, aiz kuras Saules vējš vairs nav dominējošais faktors un Saules vēja spiediens ir mazāks ar starpzvaigžņu telpas vēja pretējo spiedienu. Tās ir 1977. gadā palaistās zondes "Voyager 1" un "Voyager 2". Un zondes līdz šim brīdim ir mērojušas vien nedaudz vairāk nekā 23 miljardus kilometru – niecīgu, niecīgu daļu no viena gaismas gada, kas ir apmēram 9,5 triljoni kilometru.
Veba teleskops ielūkojās konkrētā Lielā Ķīļa miglāja apgabalā, dēvētā par Kosmiskajām klintīm. Šī grandiozā, trīsdimensionālu sajūtu raisošā ainava nudien atgādina kādu mistisku kalnu grēdu naksnīgās debesīs. Lielākās gāzu un putekļu "virsotnes" arī ir gigantiski veidojumi un sniedzas septiņu gaismas gadu garumā.
Kas šos veidojumus – grēdas, kores, virsotnes un ieplakas – veidojis? Augšā virs gāzu un putekļu mākoņiem redzamo robu miglājā ir "izgrauzusi" spēcīgs ultravioletais starojums un lādētu daļiņu plūsma no jaunām, ārkārtīgi masīvām un karstām zvaigznēm, kas atrodas tukšuma centrā un šajā attēlā nav redzamas. Šī spēcīgā radiācija erodē miglājā esošo materiālu, bet staltie gāzu stabi ir zonas, kas ir bijušas blīvākas un noturīgākas pret starojuma ietekmi.
Šis sarežģītais miglājs pētniekiem ir interesants, jo ir viens no spožākajiem un aktīvākajiem jaunu zvaigžņu veidošanās reģioniem, ko astronomi līdz šim atklājuši. Ar Veba teleskopu redzamajā attēlā astronomi nu var saskatīt gan individuālas zvaigznes, gan jaunu zvaigžņu veidošanās reģionus, kas ar redzamās gaismas teleskopiem bija paslēpti aiz gāzes un putekļiem.
Šādi ar Veba teleskopu ievākti dati par jaunu zvaigžņu veidošanās apgabaliem ļaus astronomiem labāk izprast jautājumus, uz kuriem perfekti precīzu atbilžu nav. Piemēram, kādi faktori nosaka, cik daudz zvaigžņu izveidosies noteiktā reģionā? Kas nosaka jaunu zvaigžņu masu?
NASA arī norāda, ka Veba iespējas ļaus noskaidrot, kāda ir daudzu jaunu mazākas masas zvaigžņu ietekme šādos milzīgos miglājos. Iepriekš to izdarīt bija grūti – tās skatam bija apslēptas, un astronomiem bija vairāk datu vien par ļoti masīvām un aktīvām zvaigznēm.
Jaunajā attēlā ir tik daudz kā jauna un astronomiem iepriekš neredzēta, ka būs ko pētīt un pētīt. "Mēs redzam tādas struktūras, par kurām vēl īsti nezinām – kas tās tādas ir," vietne CNET citē astrofiziķi Amberu Stronu. Un tā ir tikai neliela daļa no viena gigantiska miglāja.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
