Pētām ar Veba teleskopu uzņemtās bildes: mirstošas zvaigznes skaistais plīvurs

NGC 3132 jeb Dienvidu Gredzena miglājs ir plaši pētīts planetārais miglājs, kas atrodas Buru zvaigznājā apmēram 2500 gaismas gadu attālumā no Zemes. Tas savulaik vērots arī ar optisko Habla teleskopu. Lūk, bilde no 1998. gada:

^{Foto: NASA/The Hubble Heritage Team}

Nu ar Veba teleskopu uzņemtā bilde ļauj ielūkoties dziļāk cauri miglāja gāzu un putekļu vāliem. Kas tad īsti ir planetārais miglājs? Izrādās, ka šis nosaukums ir maldinošs – šos objektus vērojot ar 18. gadsimtā pieejamajiem optiskajiem teleskopiem, tie atgādināja planetāros diskus. Toreiz astronomi kļūdaini pieņēma, ka centrā ir planētas, kaut patiesībā tā ir zvaigzne. Zināšanas papildinājās, nosaukums palika vecais.

Planetārie miglāji ir emisijas miglāji – centrā esošā zvaigzne ir savas attīstības pēdējās stadijās. Miglājs veidojas, zvaigznei sarkanā milža fāzē sākot nomest savu gāzu apvalku. Krāšņie veidojumi ir no zvaigznes izsviestās gāzes un putekļi. Tie turklāt veido tādus kā gredzenus, slāņus, kas katrs reprezentē citu posmu šajā materiāla izsviešanas procesā. Attālinātas analoģijas pievelkot, kaut kas līdzīgs kosmiskiem "gadskārtu gredzeniem", kā koka stumbros. Zvaigznei tuvākie loki, protams, izsviesti visnesenāk, bet tālākie – senāk.

Dienvidu Gredzena miglāja centrā ir veselas divas zvaigznes. Veba teleskopa spējas ļāva daudz labāk un skaidrāk saskatīt otro, daudz blāvāko zvaigzni šajā binārajā sistēmā. Šī zvaigzne ir ietīta putekļu apvalkā un arī ir tā, kas tūkstošgadēm ilgi izsviež izplatījumā gāzu vālus, veidojot krāšņo miglāju.

Veba attēlā raugāmies uz miglāju gandrīz tieši pretskatā, taču, ja mums būtu iespēja to ieraudzīt no sāna, tad šī miglāja trīsdimensionālā struktūra atgādinātu divas bļodas, kas saliktas kopā ar dibeniem viena pret otru.

Tā kā Veba teleskops ir infrasarkanais teleskops, tas spēj ielūkoties daudz dziļāk gāzu un putekļu masās nekā optiskie teleskopi. Habla teleskopam daudz detaļu šajā miglājā palika apslēptas.

^{Foto: NASA, ESA, CSA, and STScI}

Attēls pa kreisi uzņemts ar Veba tuvā infrasarkanā starojuma kameru (NIRCam), bet attēls pa labi ar vidējā infrasarkanā starojuma instrumentu (MIRI). Pētot miglājā esošo gāzu ķīmisko sastāvu un to, kurās vietās krāšņajos gredzenos koncentrējas noteikti ķīmiskie elementi, astronomi varēs detalizētāk izprast šādu zvaigžņu uzvedību attīstības pēdējās stadijās.

Otra zvaigzne, spožākā no abām, ir agrīnākā attīstības stadijā. Tā neizsviež kosmosā materiālu, bet tāpat ietekmē miglāju. Abu zvaigžņu duetam riņķojot, miglājā esošais materiāls tiek samaisīts gandrīs kā ar tādu milzīgu, kosmisku mikseri, radot asimetriskus rakstus un veidojumus.

Ar NIRCam iegūtie attēli arī ļāvuši fiksēt ļoti smalkus gaismas starus, kas laužas cauri miglājam vietās, kur gāzu un putekļu blīvums ir mazāks – kā saules stari caur mākoņiem, raksta NASA.
Jāatgādina, ka šis zvaigznes "miršanas" process ir ļoti ilgs un notiek desmitiem tūkstošu gadu laikā. NASA skaidro – tas ir kā vērot filmu ārkārtīgā palēninājumā. Kur viss gaisā izsviestais materiāls paliks? Daļa no tā nonāks starpzvaigžņu telpā. Daļa turpinās ceļu cauri izplatījumam miljoniem un miljardiem gadu, līdz, iespējams, nonāks kādā vietā, kur veidojas jaunas zvaigznes un planētas, un piedalīsies jaunu pasauļu dzimšanā.