Viens no vairākiem 1891. gadā atrastā Diablo kanjona meteorīta fragmentiem. Bruce C. Cooper, via Wikimedia Commons
Šis meteorīts uz Zemes nokrita pirms apmēram 50 tūkstošiem gadu. Atrasts Arizonas štatā, ASV, jau 1891. gadā, bet tas aizvien spēj sagādāt pārsteigumus zinātniekiem. Nu meteorītā atrasts iepriekš neredzētas struktūras dimanta un grafēna savienojums, vēsta "Live Science".

Dimanti, kas atrodami šajā meteorītā, gluži nav mums ierastie dimanti, kuros oglekļa atomi izkārtojušies kubiskā singonijā (singonija – grupa, kurā ietilpst kristāli ar līdzīgiem simetrijas elementiem). Šajā gadījumā runa ir par lonsdeilītu, kur atomi izkārtojušies sešstūrainā struktūrā. Lonsdeilīts nosaukts par godu Keitlīnai Lonsdeilai, pirmajai Londonas Universitātes koledžas profesorei sievietei.

Lielākā daļa dimantu uz Zemes radusies apmēram 150 kilometru dziļumā, kur temperatūra ir jau kādi 1000 grādi pēc Celsija skalas. Savukārt meteorītā atrastais lonsdeilīts rodas vēl ekstrēmākos apstākļos – daudz lielākā spiedienā un augstākā temperatūrā. Zinātniekiem ir izdevies lonsdeilītu radīt arī laboratorijā, grafīta diskus ar šaujampulvera un saspiesta gaisa palīdzību triecot pret sienu ar ātrumu 24 tūkstoši kilometru stundā. Taču visbiežāk lonsdeilīts uz Zemes rodas tieši meteorītu triecienu rezultātā.

Taču šajā konkrētajā meteorītā atrastā struktūra nav ierastais losndeilīts. Parasto sešstūraino kristālisko struktūru vidū pētnieki ieraudzīja arī piejaukumu – tas bija grafēns. Grafēns ir oglekļa viena atoma biezuma slānis, kas veidots divdimensiju kristāliskajā režģī. Šis materiāls ir ļoti izturīgs un ar lielisku siltumvadītspēju, kā arī elektrovadītspēju, tāpēc tam saskata lielu pielietojumu nākotnē gan medicīnā, gan elektrotehnikā.

Nu, kad pētnieki zina, ka arī meteorītos var būt dimanta savienojumi ar grafēnu, ir vieglāk saprast apstākļus, kādos šādi savienojumi veidojas. Attiecīgi vieglāk mēģināt tādus radīt laboratoriskos apstākļos.

"Kontrolēti audzējot šādu daudzslāņainu struktūru, vajadzētu būt iespējai radīt tādus materiālus, kas ir gan ļoti cieti, gan reizē elastīgi, kā arī ar pielāgojamām elektrovadītspējas īpašībām – kalpo gan kā vadītājs, gan kā izolators," raksta viens no pētījuma autoriem Kristofs Salcmans, Londonas Universitātes koledžas ķīmiķis.

Viss darbs publicēts zinātniskajā izdevumā PNAS.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!