Citplanēta TOI 1452 b. Ilustrācija: Benoit Gougeon, Université de Montréal
Zeme ir vienīgā planēta prātam neaptverami plašajā Visumā, par kuru esam droši – uz tās ir dzīvība. Loģiski būtu pieņemt, ka tādējādi Zeme un tai līdzīgas planētas arī ir pašas piemērotākās, kur rasties dzīvības iedīgļiem. Taču vairāki astronomi uzskata, ka tā nebūt nav. Viens no viņiem ir Arizonas Universitātes astronomijas profesors Kriss Impijs.

Ilgu laiku mūsu zināšanas par svešām pasaulēm aprobežojās vien ar Saules sistēmas planētām. Tomēr tas mainījās pirms 30 gadiem ar pirmo ārpus Saules sistēmas esošo citplanētu atklāšanu. Nu jaunas tiek atklātas jau gandrīz ik dienu, kopējo mums zināmo planētu skaits pārsniedzis piecus tūkstošus.

Šobrīd liela daļa citplanētu tiek atklātas ar tā dēvēto tranzīta metodi – tiek novērota zvaigzne un fiksētas periodiskas izmaiņas tās spožumā. Ja, no novērotāja skatu punkta raugoties, zvaigzne uz mirkli kļūst blāvāka, tad atkal atgūst iepriekšējo spožumu, viena no iespējām ir tāda, ka minētajā brīdī starp novērotāju un zvaigznes disku nostājies kāds objekts, iespējams, ap zvaigzni riņķojoša citplanēta. Otra izplatīta metode ir radiālā ātruma metode – šajā gadījumā astronomi lūko pēc niecīgām zvaigznes svārstībām, kuras rada ap to orbītā riņķojošais objekts, ar savu gravitāciju ietekmējot zvaigzni.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!