Šobrīd visnotaļ maz apstākļu liecina, ka Marsa klimats būtu labvēlīgs dzīvībai – pat visizturīgākajiem mikroorganismiem. Tā ir salta, nemīlīga planēta ar plānu atmosfēru, kas nespēj pasargāt no kosmiskā starojuma un Saules radiācijas. Turklāt pagaidām nav atrasts arī viens no būtiskākajiem elementiem, kas vajadzīgs dzīvībai – ūdens šķidrā veidā. Taču pētnieki uzskata, ka savulaik Marss bijis ar daudz labvēlīgāku klimatu un piemērots mikroskopiskas dzīvības eksistencei. Ja kādreiz to apdzīvojuši mikrobi, nav izslēgts, ka tie paši izraisījuši savu galu, liecina jauns pētījums.
Pirms vairākiem miljardiem gadu Marsa atmosfēra bijusi daudz blīvāka, un arī ūdens bijis ne tikai ledus veidā polos, bet pat upēs un ezeros. Vienā no šīm seno Marsa upju deltām šobrīd darbojas NASA rovers "Perseverance". Atmosfēra, kas pasargā no kaitīgā starojuma, temperatūra virs nulles un šķidrs ūdens ir apstākļi, kas pieļauj versiju – Marss reiz bijis "dzīvs".
Starptautiska pētnieku komanda Sorbonas Universitātes astrobiologa Borisa Sotereja vadībā radīja simulētu Marsa garozas modeli laikā pirms apmēram četriem miljardiem gadu un "iespēlēja" tajā arī mikroorganismus, kas uz Zemes mituši visekstrēmākajos apstākļos, piemēram, dziļi okeānā vietās, kur gultnē ir lūzumi un no Zemes dzīlēm izplūst termālie ūdeņi, bagāti ar dažādiem ķīmiskajiem elementiem un minerāliem. Viena šāda baktēriju grupa tiek dēvēta par metanogēniem – šie mikroorganismi kā vielmaiņas blakusproduktu izdala metānu. Gluži kā cilvēki, uzņemot skābekli, bet izelpojot oglekļa dioksīdu.
Sotereja komandas modelī simulēts scenārijs, kur šādi metanogēni mikrobi mīt dažus centimetrus zem Marsa virsmas mitrās vietās, kur tie ir pietiekami pasargāti no kosmiskā starojuma, un barojās ar ūdeņradi. Ja uz Zemes metāns palīdzēja planētai pakāpeniski sasilt un darbojās kā siltumnīcefekta gāze, uz Marsa ūdeņraža aizstāšanai ar metānu atmosfērā bijis pretējs efekts.
Uz senā Marsa ūdeņradis bija ļoti spēcīga siltumnīcefekta gāze, jo atmosfērā esošās ūdeņraža un oglekļa dioksīda molekulas savstarpēji mijiedarbojušās veidā, kas rada spēcīgu siltumu absorbējošu efektu, norāda Soterejs. "Uz Zemes to nenovērojam, jo mūsu planētas atmosfērā nav tik daudz oglekļa dioksīda kā bija Marsa atmosfērā. Mikrobi (ja tādi uz Marsa eksistēja) būtībā aizvietoja ūdeņradi ar metānu, un kopējā bilance bija tāda, ka Marss sāka atdzist," pētnieku citē vietne "Space.com". Tas savukārt nozīmējis, ka dažus centimetrus zem virsmas ūdens jau sācis sasalt, un mikroorganismiem, lai tie izdzīvotu, jāmigrē arvien dziļāk un dziļāk pazemē, līdz izdzīvošana vairs nebija iespējama.
Šobrīd ir grūti izvērtēt, cik ilgi uz Marsa valdījuši apstākļi, kuros mikroorganismiem bija izredzes izdzīvot. Uz to atbildes mēģina atrast "Perseverance" rovers, darbojoties senas upes deltā Jezero krāterī – šī ir viena no vietām, kurā astrobiologi redz vislielāko potenciālu atrast senas dzīvības atstātās pēdas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
