Habla teleskops nofotografē vienu no grandiozākajiem notikumiem Visumā

Trīs kadros redzama pārnova – pirmais tik detalizētais skats uz šo grandiozo kosmisko notikumu tik agrīnā Visuma vēsturē. Gaisma no šīs pārnovas līdz mums ceļojusi 11 miljardus gadu jeb apmēram uz pusi ilgāk nekā eksistē mūsu planēta.

Pārnovas jeb lielu zvaigžņu eksplozijas to dzīves cikla beigās ir ārkārtīgi spoži notikumi – izstarotā gaisma ir miljardiem reižu spožāka par Saules izstaroto gaismu. Taču no tik liela attāluma nākusi, tā aizvien būs ļoti blāva un pat jaudīgam teleskopam grūti fiksējama. Te atkal palīgā nāca gravitācijas lēcas efekts. Par to "Campus" jau savulaik rakstījis, un šis efekts Habla teleskopam arī iepriekš palīdzējis ieraudzīt objektus, kas citādi nebūtu saskatāmi. Šī parādība rodas, kad gaisma no tāla objekta maina izplatīšanās virzienu tuvāk novietotu kosmisko objektu gravitācijas ietekmē. Gravitācijas lēca izkropļo tālā objekta izstaroto gaismu, reizēm to pastiprina vai pat parāda dubultā. Tieši tā Habla teleskops novēroja gaismu no zvaigznes "Earendel" – gravitācijas lēca tā pastiprināja vairākus desmitus tūkstošus reižu.

Līdzīgs stāsts arī ar Habla iemūžināto pārnovu. No mūsu skatu punkta tā atrodas aiz galaktiku kopas "Abell 370", kuras masīvā gravitācija arī palīdzēja nogādāt gaismu līdz Habla optikai.

"Visai reti izdodas fiksēt pārnovu tik agrīnā stadijā, jo šī stadija ir visai īsa. Tā ilgst vien no dažām stundām līdz dažām dienām, un pat tad, ja pārnova ir daudz tuvāk mums, to var viegli palaist garām nepamanītu," NASA vietnē skaidro viens no pētījuma autoriem, Minesotas Universitātes Fizikas un astronomijas skolas pētnieks Veņleis Čens.

Šoreiz astronomiem gravitācijas lēcas efekta dēļ vienas ekspozīcijas laikā izdevās iegūt daudzpusīgus datus, lai varētu izdalīt vairākas epizodes pārnovas attīstībā. Proti, gravitācijas lēca gaismu no pārnovas izlieca un novirzīja līdz Habla "acij" pa dažādiem ceļiem – citu nedaudz īsāku, citu garāku. "Tas ir kā ieraudzīt vienas pārnovas dažādās sejas," salīdzina Čens.

^{Foto: NASA, ESA, STScI, Wenlei Chen (UMN), Patrick Kelly (UMN), Hubble Frontier Fields}

Habla attēlā redzamas arī pārnovas temperatūras izmaiņas – reģioni, kas attēlā ir zilganākā nokrāsā, norāda uz augstāku temperatūru. Pārnovai atdziestot, gaisma pārvirzījās vairāk uz spektra "sarkano galu".

Šī ir pirmā reize, kad astronomiem izdevies tik detalizēti fiksēt mirstošas zvaigznes izmēru tik agrīnā Visuma attīstības posmā. "Domāju, tā ir viena no fantastiskākajām lietām, ko jebkad esmu redzējis," spriež Čena kolēģis, Minesotas Universitātes Fizikas un astronomijas skolas docents Patriks Kellijs.

Čens un Kellijs šo atklājumu izdarīja, pārskatot un ar mašīnmācīšanās algoritmiem meklējot specifiski šādus notikumus Habla teleskopa arhīva datos. Ar teleskopiem – ne tikai Hablu vien – ievākts milzīgs datu apjoms. Līdz ar modernākām datu analīzes metodēm no sen ievāktas informācijas arī nākotnē tiks izcelts ne viens vien astronomijas dārgakmens – par to varam būt droši.

Komandas darbs detalizēti izklāstīts zinātniskajā žurnālā "Nature".