Pētot asteroīdu triecienu krāterus Marsa virsmā, Arizonas Universitātes Planētu zinātnes institūta pētnieki izvirza teoriju, kurai mūsdienās grūti noticēt. Šobrīd Marss ir izteikti sauss, ūdenim esot vien sasalušā veidā polu ledus cepurēs un zem Mara virskārtas. Taču pirms vairākiem gadu miljardiem planētai pāri vēlušies simtiem metrus augsti cunami viļņi, kas radušies asteroīdu triecienu rezultātā, vēsta vietne "Space.com".
Visai daudz pierādījumu liecina, ka šobrīd dzīvībai nepiemērotais Marss agrāk bija planēta ar daudz patīkamāku klimatu – gan siltāks, gan ar atmosfēru, gan ar šķidru ūdeni virszemē. Ģeoloģiski veidojumi liecina, ka savulaik gultnes Marsa virsmā izgrauzušas upes, veidojot prāvus ezerus. Vienā šādā ezera gultnē darbojas jaunākais NASA rovers "Perseverance". Dažas izvirzītās hipotēzes liek priekšā ideju, ka daļu Marsa virsmas sen varētu būt klājis pat īsts okeāns, kas arī palielina varbūtību tur attīstīties primitīvām dzīvības formām. Un kur okeāns, tur viļņi. Ja okeānā ietriecas milzīgs kosmosa akmens, tad pavisam lieli viļņi.
Foto: NASA/JPL-Caltech/Univ. of Arizona
Arizonas Universitātes pētnieks Aleksis Rodrigess ar kolēģiem cītīgi pētīja attēlus un datus par to Marsa apgabalu, kur 70. gados piezemējās pirmā veiksmīgā NASA Marsa zonde "Viking 1". Tā atradās milzīga kanāla galā, un zinātnieki jau tobrīd redzamos veidojumus saistīja ar erozijas procesiem, kas radušies plūstoša ūdens ietekmē. Taču vairums gaidīja tādus ģeoloģiskus veidojumus, kas liecinātu par mērenas ūdens plūsmas ietekmi. Tā vietā – ar prāviem akmeņiem "piemētāti" plašumi. Rodrigess uzskata, ka tās ir sena megacunami sekas.
Ja viņu hipotēze ir pareiza, tad "ūdens kopā ar materiālu no okeāna gultnes [asteroīda trieciena rezultātā] tiktu uzsviests gaisā, cunami vilni piegružojot ar šīm nogulsnēm un veidojot katastrofisku gruvešu plūsmu".
Viens no iespējamajiem šī senā megacunami epicentriem varētu būt zinātniskās fantastikas autora Frederika Pola vārdā nosauktais krāteris, kas atrodas apmēram 900 kilometrus no "Viking 1" zondes piezemēšanās vietas Marsa ziemeļu puslodē.
"Marsa ziemeļu līdzenumos ir milzīgs baseins, kur pirms 3,4 miljoniem gadu izveidojās un vēlāk sasala okeāns," skaidro Rodrigess. Viņa un kolēģu ieskatā, Pola vārdā nosauktais krāteris ir viens no šobrīd labākajiem kandidātiem, kur meklēt sākumu milzīgajiem cunami viļņiem.
Pētnieki asteroīdu triecienus un to sekas simulēja ar datoriem, tostarp lai noteiktu, cik lielam jābūt asteroīdam, kas pirms 3,4 miljardiem gadu Marsa virsmā atstājis 110 kilometrus lielo krāteri. Atkarībā no tā, cik cieta bijusi gultne trieciena vietā, asteroīdam jābūt no trim līdz deviņiem kilometriem lielam. Attiecīgi trieciena rezultātā izdalītā enerģija būtu lēšama no 500 tūkstošiem megatonnu līdz pat 13 miljoniem megatonnu TNT ekvivalenta. Salīdzinājumam – jaudīgākā jebkad detonētā ūdeņraža bija ar apmēram 50 megatonnu jaudu.
Gan lielākā, gan mazākā asteroīda scenārijā, tam ietriecoties agrīnā Marsa okeānā, cunami vilnis būtu sasniedzis vairākus simtus metru augstumu un sasniedzis ne tikai "Viking 1" nosēšanās vietu, bet arī apgabalus 1500 kilometru attālumā.
Turpinot darbu, Rodrigess ar kolēģiem grib izpētīt, kā šādi asteroīdu triecieni varētu būt izmainījuši Marsa okeānu un vai tam ir arī kāda nozīme dzīvībai labvēlīgas vides radīšanā. "Uzreiz pēc krātera izveidošanās tajā būtu zemūdens hidrotermālie avoti, gadu tūkstošiem ilgi nodrošinot ar enerģiju un barības vielām bagātu vidi," spriež pētnieki.
Jāatzīmē, ka arī uz Zemes okeāna dzīlēs vietās, kur no pazemes izplūst ar dažādiem ķīmiskajiem elementiem bagāti termālie ūdeņi, ir labvēlīga vide dzīvības aizmetņiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
