"Zaļā komēta" un "viešņa no akmens laikmeta" – tā medijos daudzināta šogad janvārī un februārī novērojamā C/2022 E3 (ZTF). Tiesa, komētas komas zaļās krāsas kā neparastas īpašības izcelšana savā ziņā ir maldinoša. Visai daudzu komētu komas ir šādā krāsā. Taču pie mums ar neapbruņotu aci nedz komētu, nedz komas krāsu tāpat gandrīz nevarēja redzēt. Tā bija pārāk blāva, bet nakts debesis – pārāk gaišas, jo vienmēr tuvumā kāda pilsēta vai apdzīvota vieta, kas rada gaismas piesārņojumu. Taču astrofotogrāfi šo kosmisko viešņu gan spēja "noķert" skaistos kadros. Viens no viņiem ir Juris Seņņikovs.
Seņņikovs ir amatieris astrofotogrāfs ar stāžu. Jau skolas laikā bijuši pirmie mēģinājumi – toreiz vēl uz fotofilmiņām. Ar pārtraukumiem šī interese ilgst nu jau apmēram 40 gadus. "Pēdējā epizode ir kādi 10 gadi. Aizvadītos trīs četrus gadus bildēju tā aktīvāk," "Delfi" stāsta astrofotogrāfs.
Kādām zināšanām un tehnikai jābūt, lai tiktu pie šādiem attēliem? Var mierīgi iztikt bez teleskopa, ja ir pietiekami laba digitālā kamera, teleobjektīvs un statīvs, kā arī vēlme mācīties. Ja šis hobijs sāk aizraut nopietnāk, tad lietderīgi būs iegādāties arī tā saucamo "trekeri" jeb izsekotāju, kas uz statīva nostiprināto kameru griezīs nepieciešamajā virzienā, lai ilgāku ekspozīciju laikā kompensētu Zemes rotācijas rezultātā radušos nobīdi un arī turētu kameru nofiksētu uz kustīgiem objektiem (tādiem kā komēta). Taču tas nav obligāts rīks – pirms 10 gadiem bez "trekera" izdevies visai veiksmīgi nobildēt arī komētu "PANSTARRS" jeb C/2011 L4. Tā gan bija būtiski spožāka C/2022 E3 (ZTF), kas redzama attēlā zemāk.
Foto: Juris Seņņikovs
"Astrohobijs sevī ievelk tā, ka ar laiku gribas lielākas un labākas iekārtas," atzīst Seņņikovs, taču šī aizraušanās arī ir "naudas izsūcējs". Ir jāsabalansē izmaksas ar vēlamo rezultātu. Seņņikovam pašlaik nav arī amatieru teleskopa – viņš kadrus iemūžina ar spoguļkameru, kā arī speciālu astrokameru "ZWO 533 MC", un teleskopiskajiem objektīviem – 135 milimetru "Samyang" un 150-600 milimetru "Tamron".
Bez "trekera" vienkārši nāksies izmantot citu metodi – uzņemt daudzus secīgus kadrus ar īsu ekspozīcijas laiku un tad tos "stiķēt" kopā jeb "grēdot" (no angļu valodas termina "stacking"). "Taču tā nav gluži panaceija. Īpaši komētas astei ir tik vājš signāls, ka katrā atsevišķā kadrā tā var būt tik maz redzama, ka kopā saliekot arī nekas var nesanākt. Labāk tomēr ar "trekeri" un ilgāku ekspozīciju," min astrofotogrāfs. Viņš izmēģinājis abas metodes. Te viena metode un rezultāts:
Savukārt te attēls, kas tapis ar "trekeri" un ilgu ekspozīciju. Spožais objekts kadra centrā ir Marss:
Foto: Juris Seņņikovs
Kā ar pēcapstrādi – cik liels darbs jāiegulda? Seņņikovs skaidro, ka zināmas prasmes vajadzīgas, un mācīšanās šeit ir nebeidzams process. Vienmēr var ko uzlabot. Protams, ir arī tehnika, ar kuru process no lietotāja perspektīvas ir daudz vienkāršāks – iekārtas, kas pēcapstrādi veic pašas, uzlabo attēlus ar mākslīgā intelekta palīdzību un dod labu rezultātu. Taču arī cenu līmenis ir ievērojami lielāks. Taujāju, vai mākslīgais intelekts šajā kontekstā neatņem fotogrāfam kontroli pār radošo iznākumu? Seņņikovs atzīst, ka uz astrofotogrāfiju tik ļoti šo nevarētu attiecināt.
"Ja godīgi, tās astrofotogrāfijas ir vairāk vai mazāk vienādas, īpaši stacionāriem objektiem. Galvenais ir process – ja patīk ar to ņemties un uzlabot savas prasmes. Gandarījums ir ne tikai par rezultātu, bet arī par to, ko procesā esi iemācījies." Ja gribas vienkārši paskatīties glītas bildes, nav jābildē pašam – var taču paņemt ar Habla teleskopu vai kādu citu teleskopu, vai labāko astrofotogrāfu uzņemtos kadrus un paskatīties.
Tikmēr komēta C/2022 E3 (ZTF) no mums strauji dodas prom un drīz pazudīs kosmosa tālēs. Pēdējo reizi tā Saules sistēmas iekšienei cauri lidoja paleolīta jeb senā akmens laikmeta vidusposmā. Vai kāds no mūsu senčiem tai tolaik pievērsa vērību? Par to varam vien pafantazēt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
