Tuvākajos gados cilvēki atgriezīsies uz Mēness. Turklāt šoreiz ne tikai ar domu paviesoties un tad atkal uz 50 gadiem par to aizmirst, bet jau ar nolūku ilgtermiņā nodibināt pastāvīgu bāzi. Skaidrs, ka bez ūdens nu nekādi, bet vest no Zemes pārāk dārgi. To vajadzēs iegūt uz vietas gan uz Mēness, gan it īpaši uz Marsa, kas ir nākamais kosmosa "kuģotāju" mērķis. Lai atrastu, jāzina, kur meklēt. NASA dīvainais teleskops SOFIA palīdz to noskaidrot.
Šī analīze balstīta uz datiem, kas ievākti ar neparasto SOFIA ("Stratospheric Observatory for Infrared Astronomy") iekārtu – tas bija teleskops, kas iestrādāts modificētas "Boeing 747" lidmašīnas sānā un darbojās, lidmašīnai lidojot augstu virs mākoņiem. Bija, jo kopš pagājušā gada rudens SOFIA palaists "pensijā".
SOFIA pētīja reģionu Mēness dienvidu puslodē no sešdesmitā platuma grāda uz leju, līdz pat polam, un meklēja ūdens molekulas. Katram ķīmiskajam elementam un savienojumam ir savs unikāls gaismas "paraksts", ko analizē ar optiskās spektroskopijas metodēm. Ar tām analizē gan atstaroto, gan izstaroto elektromagnētisko starojumu (šajā gadījumā infrasarkano starojumu, jo SOFIA bija infrasarkanās gaismas observatorija). Tādējādi, vien novērojot no kāda objekta atstaroto gaismu vai, piemēram, cauri planētas atmosfērai izspīdējušo gaismu, attālināti var fiksēt noteiktu elementu klātbūtni.
SOFIA datos pētnieki meklēja ūdens unikālo gaismas "parakstu". Iepriekš līdzīgā Mēness kartēšanā, kas aptvēra plašākus apgabalus, ievāktie dati nebija pietiekami, lai ļautu atšķirt ūdens molekulas no līdzīgām, piemēram, daudzos ķīmiskos savienojumos sastopamās hidroksilgrupas molekulām. Nu jaunajā kartē fiksētas tieši ūdens molekulas – dažādos veidos. Gan ledus kristālu veidā, gan citu ķīmisku savienojumu sastāvā. Pētnieku mērķis nebija noteikt absolūto ūdens daudzumu kartētajā apgabalā, bet gan salīdzināt tā distribūciju, par atskaites punktu ņemot sausāku apgabalu tuvu Mēness ekvatoram. Bez pārsteigumiem – Mēness apēnotajās vietās ūdens molekulas bija lielākā koncentrācijā. Līdzīgi kā sniegs ilgāk saglabājas tajās kalnu nogāzēs, kuras Saule apspīd retāk, salīdzina NASA. Tādējādi skaidrs, ka arī uz Mēness ģeogrāfijai ir ļoti liela loma un nozīme tajā, kur tieši meklējams ūdens.
Datos ar zilu krāsu atzīmētajās vietās ir lielāka ūdens molekulu koncentrācija (jo tumšāka zilā krāsa, jo lielāka koncentrācija), bet ar brūno krāsu atzīmētajās vietās ūdens ir mazāk. Šie dati būs ļoti svarīgi nākamajām astronautu paaudzēm, kas dosies uz Mēnesi "Artemis" misijās. Pirmā atgriešanās uz Mēness virsmas plānota jau 2025. gadā. Pašlaik NASA netālu no Mēness dienvidu pola atzīmējusi 13 apgabalus, kas ir perspektīvas vietas astronautu izsēdināšanai. Tieši ūdens pieejamība var būt izšķirošs faktors par labu kādai no tām. NASA gan nepaļausies tikai uz SOFIA datiem – 2024. gadā šajā apgabalā nosēdīsies rovers VIPER, kas pirmo reizi vēsturē veiks šādu derīgo resursu kartēšanas misiju ārpus Zemes.
SOFIA dati nesniedz atbildi uz to, no kurienes uz Mēness radies ūdens – vai tas tur bijis jau kopš Zemes pavadoņa izveidošanās, vai atgādāts komētu un asteroīdu triecienu rezultātā. VIPER dati palīdzēs noskaidrot arī šo jautājumu, kā arī – vai lielāka ūdens molekulu koncentrācija meklējama dziļi zem Mēness virskārtas, vai ir viegli pieejama arī virskārtas minerālos. Skaidrs gan ir tas – ūdens uz Mēness ir daudz vairāk nekā savulaik domāts.
"Kopš "Apollo" misijām domājām, ka Mēness ir caur un caur sauss. Šis pieņēmums nebija pareizs," NASA vietnē komentē viens no pētījuma līdzautoriem Pols Lusejs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
