Pēta objektu, kas šķietami 'salauž fiziku' un spīd 10 miljonus reižu spožāk par Sauli  (2)

Edingtona starjauda vai Edingtona limits, vienkārši skaidrojot, nosaka augšējo robežu, cik liela starjauda var būt noteikta izmēra objektam, citiem vārdiem – maksimumu, cik daudz enerģijas noteikta izmēra objekts var izstarot noteiktā laika vienībā. Tas ietver ne tikai redzamās gaismas, bet arī visu citu veidu elektromagnētisko starojumu. Šajā gadījumā – rentgenstarojumu.

Nupat zinātniskajā izdevumā "The Astrophysical Journal" publicētā darbā raksturots pulsārs M82 X-2, kas daudzkārt pārsniedz šo limitu. Pulsāri ir specifisks neitronu zvaigžņu tips. Neitronu zvaigznes ir maza diametra un ārkārtīgi blīvi objekti – tas, kas paliek pāri no pārmilzu zvaigznēm to dzīves cikla beigās, šo zvaigžņu kodoliem gravitācijas ietekmē kolapsējot. Neitronu zvaigznes diametrs parasti ir vien daži desmiti kilometru, bet masa – no 1,4 līdz apmēram 2-3 Saules masām. Pulsāri ir ātri rotējošas neitronu zvaigznes, kas tostarp ar noteiktiem intervāliem no magnētiskajiem poliem emitē elektromagnētisko starojumu.

Galaktikā M82 esošā pulsāra X-2 emitētā enerģija ir 10 miljoniem reižu lielāka par Saules starjaudu. Viena Saules starjauda ir apmēram 3,846×10²⁶ vati. Daudzas milzu zvaigznes starjaudā krietni pārspēj Sauli, taču tās tomēr iekļaujas Edingtona maksimālās starjaudas principa rāmjos. Taču ne šis pulsārs – šādus objektus astronomi dēvē par ULX jeb "ultraluminous X-ray sources" – rentgenstarojuma avotiem ar ultralielu starjaudu. Tie šo maksimālās starjaudas robežu pārsniedz pat vairākus simtus reižu. Savulaik astronomi uzskatīja, ka ULX ir melnie caurumi, taču novērojumi liecina – arī neitronu zvaigznes var radīt tik intensīvu starojumu. Tāpat reiz uzskatīts, ka fiksētais ekstrēmais starojums varētu būt sava veida optiskās ilūzijas rezultāts, bet nupat veiktie M82 X-2 novērojumi apstiprina – tā tiešām izdala tik daudz enerģijas.

Neitronu zvaigznes, kā jau minēts, ir ārkārtīgi blīvas, un to pievilkšanas spēks uz virsmas var būt pat 100 triljonus reižu lielāks nekā Zemei. Jebkurš materiāls tajā ietrieksies ar tik lielu ātrumu, ka efekts būs eksplozīvs. Kā salīdzina NASA – pat zefīrs, ko nomestu uz neitronu zvaigznes virsmas, tajā ietriektos ar enerģiju, kas ekvivalenta tūkstotim ūdeņraža bumbu. Visums nudien var būt ļoti ekstrēma vide.

Konkrētā neitronu zvaigzne ik gadu no blakus esošās zvaigznes "savāc" materiālu, kas ekvivalents pusotras Zemes masai. Kad šis masas daudzums ietriecas neitronu zvaigznē, arī tiek izstarots milzīgais enerģijas daudzums. Pētnieki uzskata, ka šai neitronu zvaigznei Edingtona vārdā nosaukto principu ļauj pārkāpt procesi, kas saistīti ar zvaigznes spēcīgo magnētisko lauku.

"Šie novērojumi mums ļauj pieredzēt tādas parādības, kuras mēs uz Zemes ar šī brīža tehnoloģijām nekad nespētu reproducēt," NASA vietnē skaidro pētījuma vadošais autors Mateo Bačeti un piebilst: "Tas arī ir pats skaistākais astronomijā – mēs bieži nevaram sagatavot eksperimentus laboratorijās, lai tiktu pie atbildēm. Mums jāgaida, lai Visums mums atklāj šos noslēpumus."