Vai miljards jaunu koku var izglābt pasauli no klimata pārmaiņām?

Pētījumā, ko veica zinātnieki no Šveices Federālā tehnoloģiju institūta Cīrihē, tika noskaidrots, ka koku audzēšanai šobrīd ir pieejami aptuveni 0,9 miljardi hektāru zemes – teritorija, kas līdzvērtīga ASV kontinentālajai daļai. Pētnieki uzskata, ka pārvēršot šo milzīgo teritoriju par mežu, varētu apturēt klimata pārmaiņas.

"Pētījums, iespējams, sniedz līdz šim precīzāko novērtējumu par to, cik liela teritorija vispār ir piemērota mežu audzēšanai," saka mežu ekologs un Konektikutas Universitātes emeritētais profesors Robins Čazdons. Viņš arī norāda, ka mežu atjaunošana nav tik vienkārša, kā daudzi iedomājas.

"Ne visas teritorijas, kas piemērotas koku audzēšanai, patiešām būtu jāapmežo," uzsver Čazdons. Lai globālā koku atjaunošana būtu ilgtspējīga, jāņem vērā gan vietējā ekosistēma, gan mežu ietekme uz vietējiem iedzīvotājiem. Vārdu sakot, lai ar koku stādīšanu cīnītos pret klimata pārmaiņām, ir nepieciešama nopietnāka stratēģija, nevis vienkārša koku stādīšana visur, kur vien iespējams.

Saskaņā ar "Science" rakstā teikto, vairāk nekā 50 procenti teritoriju, kas piemērotas koku stādīšanai atrodas sešās valstīs – ASV, Kanādā, Austrālijā, Brazīlijā, Ķīnā un Krievijā. Pētnieki lēš – ja šajos reģionos pilnībā tiktu atjaunotas mežu platības, no gaisa tiktu "izpumpētas" apmēram 200 gigatonnas oglekļa. Kas varētu būt aptuveni divas trešdaļas no cilvēku radītajām oglekļa emisijām.

Savukārt klimata zinātnes tīmekļvietnes "Carbon Brief" analītiķis Zīks Hausfaders apšauba šos apgalvojumus, citējot jaunāko "Global Carbon Project" ziņojumu, kurā teikts – cilvēku radītās kumulatīvās oglekļa emisijas ir mērojamas aptuveni 620 gigatonnu apmērā. Tas kalpo par atgādinājumu, ka klimata pārmaiņu ierobežošanai var nepietikt vien ar koku stādīšanu, viņš saka.

"Protams, tas nenozīmē, ka mežu stādīšana ir bezjēdzīga, taču tāpat kā citi ar klimatu saistītie jautājumi, tā ir tikai daļa no lielākas stratēģijas, nevis burvju lode," secina Hausfaders.

2011. gadā Vācija aizsāka Bonnas izaicinājumu – globālu iniciatīvu, kuras mērķis ir līdz 2030. gadam atjaunot 350 miljonus hektārus meža. Līdz šim iniciatīvu ir parakstījušas gandrīz 50 valstis. Taču aptuveni 10 procentiem no tām, nav pietiekamu teritoriālo rezervju, lai spētu atjaunot paredzēto koku daudzumu. Ja vien tās negrasās apmežot teritorijas, kas tam nav piemērotas.

Nepārdomātai koku stādīšanai, varētu būt nopietnas sekas. Neatbilstoša flora var iznīcināt vietējo ekosistēmu, vājināt bioloģisko daudzveidību, kā arī strauji mazināt ūdens krājumus. Piemēram, Japāna un Īrija jau saskārās ar sekām, ko izraisīja neapdomīga koku stādīšana. Izmantojot tikai vienu vai divas koku sugas meža atjaunošanā, tika izraisīti ekoloģiski traucējumi.

Žurnāla "Science" vadošā autora Žana Fransuā Bastina un viņa kolēģu apgalvojumus par masveida oglekļa emisiju samazināšanu, īstenojot jaunu koku stādīšanas stratēģiju, aizēno daudzi izaicinājumi. Ir maz ticams, ka visas koku stādīšanai piemērotās zemes tiks pilnībā noklātas ar mežu, jo tādējādi tiks mazināts ekonomiskais potenciāls. Nemaz nerunājot par masveida mežu atjaunošanas projektu izmaksām – tas gan "Science" pētījumā netika ņemts vērā.

Turklāt paies vairākas desmitgades, kamēr jaunie meži kļūs pietiekami lekni, lai spētu uzglabāt lielu daudzumu oglekļa. Taču, kā liecina Bastina pētījums, laikam ir izšķiroša nozīme, jo klimata pārmaiņas nepārtraukti samazina koku atjaunošanai derīgas platības. Pamatojoties uz pētījumā izstrādāto modeli, līdz 2050. gadam varētu iet postā aptuveni 220 miljoni hektāru mežam piemērotu zemju, ja klimata pārmaiņas turpināsies pašreizējā tempā.

Problēmu loks nebeidzas pie ekonomiskiem apsvērumiem, arī izmantotās koku sugas daudzām valstīm sagādā grūtības. Piemēram, žurnālā "Nature" publicētais pētījums atklāj, ka teju puse no Bonnas izaicinājuma ietvaros sastādītajiem mežiem nav tie labākie oglekļa uzglabātāji. Mežu ekologs Saimons Lūiss kopā ar kolēģiem no Londonas Universitātes koledžas un Edinburgas Universitātes analizējot situāciju, pauž bažas, ka jaunām mežu plantācijām būs maza ietekme uz klimata pārmaiņām.

"Mežiem jābūt dabiskiem, kuri saglabāsies arī ilgtermiņā, nevis plantācijām, kuras tiek novāktas ik pēc desmit gadiem," uzsver Lūiss. "Jā, kamēr koki aug, tie straujā tempā uzņem oglekli. Bet tiklīdz to kapacitāte ir izsmelta, liela daļa oglekļa nokļūst atpakaļ atmosfērā. Lūiss arī noraida Bastina līdzautora Tomasa Kroutera apgalvojumu, ka "meža atjaunošana ir labākais šobrīd pieejamais veids, kā cīnīties ar klimata pārmaiņām."

"Tā noteikti nav patiesība! Labākais risinājums ir fosilā oglekļa uzglabāšana zemē," saka Lūiss. Arī citi eksperti neslēpj uztraukumu, ka ažiotāža ap Bastina pētījumu rada nepareizus priekšstatus par problēmu un tās risinājumiem, kas ilgtermiņā varētu sagādāt problēmas. Ekspertus uztrauc, ka koncentrēšanās uz koku stādīšanu varētu novērst politiķu uzmanību no citiem oglekļa emisiju samazināšanas veidiem, kuri patiešām var apturēt klimata pārmaiņas.

Arī žurnālā "Science Advances" publicētā pētījuma autors Čazdons un viņa kolēģi iestājas par mērķtiecīgāku pieeju klimata pārmaiņu novēršanai. Viņi saka, ka koncentrēšanās uz tropiskajiem lietus mežiem ir efektīvāks līdzeklis cīņā pret klimata pārmaiņām. Tāpat viņi uzsvēra, ka jāsāk ar teritorijām, kur akūti nepieciešama mežu atjaunošana. Tās ir Brazīlija, Indonēzija, Indija, Madagaskara un Kolumbija.

Pētījuma autori aicina sabiedrību rīkoties, lai tiktu aizsargāti un atjaunoti dabiskie meži, jo īpaši tropos. Taču, neraugoties uz globālajiem centieniem samazināt mežu izciršanu, Amazones teritorijā – pasaulē lielākajos lietus mežos — ir pieaugusi mežizstrāde. Jaunākie satelīta attēli rāda, ka ik minūti Amazones mežos tiek izcirtas futbola laukuma izmēru platības. "Mēs kustamies pretēji pulksteņa rādītājam. Bet tajā pašā laikā es domāju, ka mums nevajadzētu meklēt ātrus risinājumus, piemēram, masveida koku stādīšanas programmas," saka Čazdons. "Mēs nedrīkstam vairs pieļaut kļūdas."