Milzis galaktikas M87 centrā ir ārkārtīgi masīvs – ekvivalents 6,5 miljardiem Saules masu. Taču paši saprotam kaut vai no nosaukuma vien, ka šos gigantus tā vienkārši nevar paņemt un "noknipsēt" ar optiskajiem teleskopiem kā, piemēram, Habla teleskops spēj nobildēt kādu galaktiku vai zvaigzni. Melnie caurumi ne velti tā tiek saukti – tos pašus ieraudzīt nevar. Tas, ko iespējams redzēt, ir akrēcijas disks ap melno caurumu un menā cauruma mestā ēna, kas ir vēl lielāka par notikumu horizontu – robežu, aiz kuras nokļuvusī matērija vairs nespēj "izbēgt" no melnā cauruma skavām.
2019. gadā publicētais attēls tapis vēl agrāk – datus globālais radioteleskopu tīkls ETH jeb "Event Horizon Telescope" ievāca 2017. gadā. Sinhronizēti veicot novērojumus no dažādām pasaules vietām, bija iespējams radīt ko līdzīgu virtuālam radioteleskopam ar virsmu gandrīz vai visas Zemes izmērā. Leņķiskā izšķirtspēja šim teleskopam bija līdz pat 20 loka mikrosekundēm. Tā ir ļoti īsa loka garuma vienība. Viena loka minūte ir 1/60 no grāda, un loka sekunde 1/60 no loka minūtes, bet mikrosekunde – miljonā daļa no loka sekundes. Teleskops ar šādu izšķirtspēju no Zemes varētu uz Mēness nobildēt objektu, kas ir bankas kartes izmērā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
