Betelgeize no mums atrodas apmēram 640 gaismas gadu attālumā Oriona zvaigznājā un ir spožāko mums redzamo zvaigžņu topa desmitniekā. Parasti kaut kur ap 10. vietu, nu tā ir septītā spožākā zvaigzne debesīs, sasniedzot 142% no sava ierastā spožuma.
Tā ir patiesi gigantiska. Pat pirms "uzpūšanās" un kļūšanas par sarkano pārmilzi tā bija ārkārtīgi masīva un piederēja pie masīvāko zvaigžņu klases jeb O klases zvaigznēm. Ja šobrīd tā ir sarkanīga, tad savulaik bija zilgani balta. Tik milzīgu zvaigžņu mūžs gan ir īss (protams, kosmiskos mērogos vērtējot). Ja Saulei šobrīd ir apmēram 4,5 miljardi gadu un tā ir pusmūžā, tad Betelgeizei ir vien nepilni 10 miljoni gadu, un tā jau ir sava evolūcijas pēdējās stadijās. Betelgeizes ūdeņraža rezerves jau ir gandrīz izsīkušas, un nu tās iekšienē notiekošajās kodolsintēzes reakcijās hēlijs pārtop smagākos elementos – ogleklī un skābeklī. Betelgeize, kā jau tas notiek ar šādām masīvām zvaigznēm dzīves cikla beigās, ir "uzpūtusies" – nu tā ir apmēram 750 reižu lielāka par Sauli. Ja tā atrastos mūsu sistēmas centrā, tad gandrīz vai aizsniegtos līdz Jupiteram.
Betelgeize periodiski maina spožumu, te kļūstot blāvāka, te atkal uzmirdzot. Tas patīk gan astronomiem, gan debesu vērotājiem-amatieriem. "Cilvēkiem ļoti patīk Betelgeize. Tās spožums šādi svārstās jau ļoti ilgu laiku," vietnei "Mashable" apstiprina Losalamosas Nacionālās laboratorijas zinātniece, astronome Heidi Morisa.
Tomēr pēdējā laikā šīs svārstības gluži nav bijušas ierastās normas robežās. Ja ierasti svārstību cikls bija ap 400 dienām, tad nu tas, saskaņā ar pirmsdrukas resursā "arXiv" publicēto pētījumu, sarucis uz pusi. Turklāt šie notikumi kļuvuši arī ekstrēmāki, piemēram, jau minētā aptumšošanās 2019. gadā. Vēlāk kā ticamākā versija notikumam minēts milzīgs putekļu mākonis, kas nostājies starp mums kā novērotājiem un zvaigzni. Izskanējušas arī alternatīvas hipotēzes.
Drīz pēc tam zvaigzne atkal pieņēmās spožumā. Ticams gan, ka zvaigznes spožuma svārstību cikls varētu atgriezties normas robežās, tomēr šobrīd vēl tā taisa pamatīgu šovu, uzmirdzot spožāk un arī par vairākām vietām pakāpjoties mums redzamo spožāko zvaigžņu topā.
Protams, īsts saldais ēdiens astronomiem būtu iespēja novērot Betelgeizes pārnovu, taču šos grandiozos notikumus aizvien nespējam prognozēt. Ir neizbēgami, ka tas kādreiz notiks, taču tie var būt tikpat labi kā 10, tā 100 tūkstoši gadu. Atliek vērties debesīs un izmantot arī jaudīgas iekārtas, piemēram, milzīgus neitrīno detektorus, lai nepalaistu garām kādu no šiem kosmiskajiem salūtiem!
Teleskopi gatavībā, astronomi cerību pilni – kā 'noķert' zvaigznes eksplozijas brīdi?
1987. gadā astronomiem bija brīnišķīga iespēja novērot vienu no grandiozākajām parādībām Visumā – zvaigznes eksploziju jeb pārnovu. Savu dzīvi beidzot kādai no lielajām zvaigznēm salīdzinoši netālu no mums, šī notikuma izstarotā gaisma var būt pat spožāka par Mēness spīdēšanu. Bieži tādas iespējas negadās, tāpēc šobrīd astronomi ir nobrieduši nākamo pārnovu nepalaist garām – iespaidīga izmēra un izskata neitrīno detektori ir gatavībā fiksēt izmanīgās daļiņas, kas brīdina par notikušu zvaigznes eksploziju, un automātiski dot signālu vairākiem teleskopiem visā pasaulē pēc iespējas ātrāk pievērsties konkrētajam pleķītim debesīs. Tas var notikt pēc nedēļas, pēc gada, taču var paiet arī 50, 100 vai vairāk gadu. Astronoms Ilgonis Vilks gan saka, ka "statistika it kā ir mūsu pusē".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
