Pieaug bažas, ka varam zaudēt zvaigžņotās debesis

Debesis bez Lielā Lāča

2016. gadā zinātniskajā izdevumā "Science Advances" tika publicēts pētījums un jauns gaismas piesārņojuma atlants. Tas liecināja, ka jau tobrīd 60% eiropiešu un 80% Ziemeļamerikā dzīvojošo vairs nevar debesīs ieraudzīt mirdzam Piena Ceļa joslu. Kopumā tobrīd jau trešdaļai pasaules iedzīvotāju bija liegts skats, ko Latvijā aizvien varam piedzīvot, augustā aizbraucot uz kādu tumšāku nostūri un paveroties augšup.

Lielās pilsētās var aizmirst par zvaigžņu vērošanu kopumā. Būs redzams vienīgi Mēness un varbūt Venera. Tas nav tikai ASV vai Āzijas megapolēs. Arī visai tuvu – Nīderlandē, Beļģijā, Luksemburgā, Itālijas ziemeļu daļā – zvaigznēm pilnas debesis neredzēt. Un tad ir tādas reizes kā 1994. gads, kad spēcīga zemestrīce Kalifornijā izraisīja elektroapgādes pārrāvumus. Virs Losandželosas pirmo reizi nez cik gadu laikā iemirdzējās zvaigznes. Daļa cilvēku pat bija tik lielā neizpratnē par pēkšņi virs galvām uzmirdzējušo Piena Ceļa joslu, ka zvanīja ārkārtas situāciju dienestiem. Tieši tik atrauti no dabas var būt cilvēki lielajās pilsētās.

Aktīvistu un tumšo debesu aizstāvju 2020. gada ziņojums liecina, ka kopš tā laika gaismas piesārņojuma situācija būtiski pasliktinājusies – saskaņā ar šo aktīvistu prognozēm daudzviet lielu apdzīvotu vietu tuvumā jau pēc 20 gadiem vairs nevarēs saskatīt zvaigznājus, kurus zina nosaukt gandrīz katrs, tostarp Lielo Lāci jeb Lielos Greizos Ratus.