Kas īsti ir supermēness? Šo terminu, kā izrādās, nav ieviesis kāds zinātnieks-astronoms, bet gan astrologs Ričards Nolle. Un nu jau vairākus desmitus gadu par supermēnesi runājam tad, kad Mēness atrodas Zemei tuvāk nekā parasti un ir pilnmēness fāzē. Jāatgādina, ka Mēness ap mūsu planētu riņķo eliptiskā un ekscentriskā orbītā. Proti, tā attālums no Zemes mainās – reizēm mūsu planētas pavadonis ir 405 tūkstošu kilometru attālumā, reizēm tikai 360 tūkstošu kilometru attālumā. Saprotams, kad Mēness mums ir tuvāk, tas izskatās lielāks. To tad arī dēvējam par supermēnesi.
Protams, fotogrāfijas nereti sniedz maldinošu priekšstatu. Tajās Mēness var izskatīties kā gigantiska bumba, gandrīz vai draudīgi liela uz priekšplānā esošo objektu fona. Ar acīm veroties debesīs, protams, tik grandiozu Mēnesi mums neredzēt – disks izskatīsies vien par kādu desmito daļu lielāks nekā parasti.
Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, šajās fotogrāfijās parasti tiek izmantoti teleobjektīvi, kas perspektīvu šķietami "saspiež" – tālumā esošie objekti izskatās tuvāk un ir lielāki nekā ir patiesībā. Otrkārt, svarīgi, kas atrodas priekšplānā un kur atrodas pats vērotājs vai fotogrāfs. Ja vērotājs stāv tuvu pie mājas un veras uz Mēnesi pāri klajam laukam, tas debesīs neizskatīsies tik milzīgs. Savukārt, ja vērotājs ir tālu prom no mājas un veras pāri laukam gan uz māju, gan uz Mēnesi, kas redzeslokā ir blakus mājai (jo īpaši ar kādu optisku palīglīdzekli – binokli, teleobjektīvu), tad Mēness uz mājas fona izskatīsies jau daudz, daudz iespaidīgāks.
Vēl jo krāšņāks skats ir tad, kad Mēness ir tuvu apvārsnim un tik tikko aust virs koku galotnēm vai ēku jumtiem. Daudzi būs ievērojuši, ka nakts sākumā un zemu pie apvāršņa Mēness izskatās daudz lielāks nekā dažas stundas vēlāk, kad tas ir augstāk virs galvas. Ne tāpēc, ka Mēness pēkšņi būtu strauji attālinājies. Te runa ir par tā dēvēto Mēness ilūziju, par ko "Campus" rakstīja pērn.
Nākamreiz, kad debesīs redzi pilnu Mēnesi, izstiep gaisā rādītājpirkstu un salīdzini – Mēness disks būs aptuveni tikpat liels kā pirksta nags. Tad paskaties uz Mēnesi cauri sarullēta žurnāla vai papīra "trubiņai". Bez objektiem blakus tas šķitīs daudz mazāks, kaut faktiski jau nekas cits nav mainījies.
Atgriežamies pie iepriekš minētā piemēra ar māju. Par to rakstīja arī astronoms Silass Leikoks vietnē "The Conversation". Kad Mēness aust un ir redzams blakus ēkai, tas izskatīsies normāla izmēra, ja tu pats stāvēsi netālu, teiksim, mājas pagalmā. Savukārt tad, ja uz šo pašu māju un blakus debesīs esošo Mēnesi raudzīsies no liela attāluma, māja nu izskatīsies niecīga, bet Mēness uz tās fona – daudz lielāks.
Tādējādi tā dēvētā Mēness ilūzija ir nekas cits kā mūsu prāta triki, kas salīdzina to ar blakus esošajām lietām – namiem, kokiem, kalnu korēm, jebko citu, kas atrodas uz Zemes un izskatās lielāks vai mazāks atkarībā no tā, cik tuvu objektam esam. Esot tuvāk Zemei orbītā jeb tā saucamā supermēness laikā, šis efekts ir vēl iespaidīgāks.
To, kā blakus esošie objekti ietekmē cita objekta šķietamo izmēru, lieliski ilustrē šis attēls.
Kā jau noproti, abi oranžie apļi izmērā ir pilnīgi vienādi (droši var pārbaudīt, kādā attēlu apstrādes programmā vienu apli izgriežot un novietojot virs otra – tie tiešām ir identiski). Taču aplis pa labi mums izskatās būtiski lielāks nekā aplis pa kreisi tikai apkārt esošo apļu atšķirīgo izmēru ietekmē.
Gan jau arī esi pamanījis, ka tuvāk apvārsnim Mēness mēdz izskatīties oranžs vai pat sārts, bet vēlāk, kad tas ir augstu virs galvām, tas atkal ir dzeltenīgs vai gandrīz balts. Iemesls gluži tāds pats, kāpēc Saule rietu un lēktu laikā izskatās sārta. Proti, Mēnesim vai Saulei esot zemāk pie apvāršņa, gaismai no tiem pie mums jāceļo cauri biezākam atmosfēras slānim nekā tad, kad tie ir virs galvas. Atmosfērā vislabāk izkliedējas violetā, zilā un gaiši zilā gaisma, bet sarkanās gaismas viļņi ir garāki un cauri atmosfērai ceļo tālāk. Kad gaisma pie mums nāk cauri biezākiem atmosfēras slāņiem, mūsu acis sasniedz tieši tā gaisma, kas ir optiskā starojuma "garajā galā" – sarkanā, oranžā gaisma.
Vairāk par to vari uzzināt, noskatoties astronoma un fizikas fana Aivja Meijera eksperimenta video, kur Meijers ar ūdeni un vājpienu imitē arvien biezāku un biezāku atmosfēras slāni, parādot, kā gaisma no viena avota sākumā izskatās zila, bet pakāpeniski kļūst oranža, tad sarkanbrūna.
Ja nu kāds tika līdz raksta beigām – apsveicami! Tagad laiks vēlreiz aplūkot Kārļa iesūtītās bildes. Nu jau ar labāku izpratni par to, kāpēc Mēness tajās izskatās tik iespaidīgs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
