Mēness tālajā pusē atrod interesantu temperatūras anomāliju  (1)

Ar optiskajiem instrumentiem varam redzēt to, ko redz arī cilvēka acs. Ar infrasarkanajiem sensoriem – siltumstarojumu, ko ar acīm saskatīt nevaram. Taču tikai tuvu virsmai. Ja virsmas temperatūra ir vienmērīga, bet atšķirības rodamas dziļāk zem virskārtas, ar novērojumiem infrasarkanajā diapazonā neko daudz uzzināt nevarēs. Savukārt mikroviļņi ir garāki par infrasarkano starojumu un tiek cauri biezākam materiāla slānim.

Dati iegūti gan no Ķīnas satelītiem "Chang'e 1" un "Chang'e 2", gan vēsturiskie mērījumi no NASA pavadoņa "Lunar Prospector" (beidza darbu 1999. gadā) un šobrīd aktīvā "Lunar Reconaissance Orbiter".

Zem vietas, kur savulaik bijis aktīva vulkāna krāteris, novērojumi mikroviļņu diapazonā atklāja aptuveni 50 kilometrus plašu zonu, kur ir izteikti augstāka temperatūra.

^{Attēls: Matthew A. Siegler, Jianqing Feng, Katelyn Lehman-Franco et al. / Nature}

"Tas nozīmē, ka šī vieta ir karstāka – ne gluži virspusē, kā to uzrādītu novērojumi infrasarkanajā diapazonā – bet zem virskārtas. Vienīgais veids, kā to izskaidrot, ir kāds papildu siltuma avots, kas atrodas dziļāk Mēness garozā," paziņojumā presei raksta viens no pētījuma autoriem Mets Zīglers, Planētu zinātnes institūta (Arizona, ASV) pētnieks.

Virspusē redzams aptuveni 20 kilometru diametra veidojums, kas izskatās pēc kolapsējuša vulkāna krātera. Pētnieki spriež, ka šis vulkāns lavu virszemē pēdējo reizi spļāvis pirms 3,5 miljardiem gadu. Kaut virspusē tas šķiet "miris" un auksts, Mēness garozā vēl rodamas liecības par tā pagātni. "Šis ir 50 kilometrus plašs batolīts," paziņojumā raksta darba autori.

Par batolītiem dēvē ļoti lielus iežu masīvus, kas veidojas garozā, sacietējot granītiskā sastāva magmai. Tas visnotaļ pārsteidzis pētniekus. Ja uz Zemes granīts mums šķiet visai parasts iezis – redzam to kā virtuves virsmās un ēku apdarēs, tā pieminekļos un kapu plāksnēs –, tad ārpus Zemes tas ir liels retums.

"Ģeoloģiski runājot, ir diezgan sarežģīti tikt pie granīta bez ūdens un plātņu tektonikas, un tieši tāpēc mēs diez ko bieži granītu neesam atraduši ārpus Zemes," izdevumam "Live Science" komentē ar šo pētījumu nesaistīts eksperts, Flordias Universitātes ģeoķīmiķis Stīvens Lardo. Viņš uzsver – ja Zīglera un kolēģu atklājums tiešām ir tas, par ko tiek uzskatīts (milzīga granīta masa zem Mēness virskārtas), tad nākšoties pārskatīt pieņēmumus par to, kas tad īsti notiek citu Saules sistēmas cietzemes planētu un pavadoņu dzīlēs. Iespējams, šī nav vienīgā granīta masa, kas atrodama uz Mēness.

Pētījumu var izlasīt zinātniskajā žurnālā "Nature".