Šobrīd nav neviena paša drošticama pierādījuma dzīvībai uz Marsa – esošai vai reiz bijušai. Pat spekulācijas par meteorītu ALH 84001, kura izraisītā ažiotāža 90. gados sasniedza arī Baltā nama gaiteņus, zinātnisko pārbaudi neizturēja. Bet ja nu dzīvība tiešām bija atrasta, tikai mēs to iznīcinājām? Šādu domu pavedienu rosina šķetināt Berlīnes Tehniskās universitātes astrobiolods Dirks Šulce-Makučs. Lasi tālāk – viņa argumenti nemaz nav tik savādi, cik varētu šķist.
Šulce-Makučs neapgalvo, ka uz Marsa ir (vai bija) dzīvība. Tomēr, iedomājoties scenāriju, ka tur tiešām mīt kādi īpaši izturīgi mikrobi, nav izslēgts, ka tos jau bijām atraduši. Un uzreiz arī nobeiguši.
Jāatgriežas 70. gados, kad uz Marsa tika nogādātas pirmās zondes. PSRS pasteidzās nedaudz ātrāk, taču "Mars 3" zonde beidza raidīt pēc dažām sekundēm, apklustot uz visiem laikiem. Tādējādi par pirmajām sekmīgajām zondēm uz sarkanās planētas uzskatāmas amerikāņu "Viking 1" un "Viking 2", kas piezemējās 1976. gadā. To uzdevumu sarakstā bija arī eksperimenti, ar kuru palīdzību fiksēt dzīvības pazīmes Marsa regolītā. Vairākus "Viking" astrobioloģiskos eksperimentus kopš tā laika neviena cita Marsa zonde vai rovers nav atkārtojis.
Viens no šiem eksperimentiem bija paraugu pētīšana ar gāzes hromatogrāfu un masspektroskopu (GCMS). "Viking" paraugos uzgāja organiskus hlora savienojumus, bet sākotnēji pētnieki tos "norakstīja" uz piesārņojumu, ko zondes atvedušas līdzi no Zemes. Šobrīd zinām, ka šādi savienojumi tiešām ir atrodami uz Marsa. Atklāts gan jautājums, vai to izcelsme ir bioloģiska vai abiotiska, proti, nesaistīta ar dzīvo dabu. Kopš tā laika NASA izpētes aparāti uz Marsa atraduši arī citus organiskus savienojumus.
Šulce-Makučs nu rakstā vietnē "Big Think" vērš uzmanību uz ko citu – cik destruktīvi ir bijuši šie "Viking" eksperimenti. Lai GCMS varētu analizēt savienojumus Marsa putekļos, paraugu vajadzēja uzkarsēt. Tādējādi, ja arī tur bijis kas dzīvs, iespējams, procesā šie mikroorganismi iznīcināti. Arī citi "Viking" zondu eksperimenti, iespējams, nav saudzīgi potenciālajām Marsa dzīvības formām.
Foto: NASA
70. gados bija uzskats – ja uz Marsa ir dzīvība, tai jābūt pēc iespējas mitrākā vietā, tuvu ūdenim. Taču nu zināms, ka mikroorganismi spēj adaptēties dzīvei ārkārtīgi sausos, aukstos un visādi citādi skarbos apstākļos. Par labu modeli Marsam uz Zemes mēdz izmantot Atakamas tuksnesi Čīlē, vienu no vissausākajām vietām uz planētas. Daži no "Viking" eksperimentiem paredzēja, ka procesā paraugi jāsamitrina. "Un nu pajautāsim, kas notiek ar dzīvei ekstrēmā sausumā piemērotiem mikroorganismiem, ja tiem uzlej ūdeni? Var jau teikt, ka mēs tos hiperapūdeņojam. Vienkāršā valodā gan drīzāk – noslīcinām," spriež Šulce-Makučs un piedāvā šādu analoģiju – cilvēks knapi dzīvs maldās pa tuksnesi. Pēkšņi virs galvas parādās citplanētiešu kuģis, un paši citplanētieši ir izdomājuši, ka cilvēkiem dzīvībai taču vajag ūdeni! Un tad iemet izslāpušo klejotāju okeāna vidū. "Tas arī gluži nepalīdzēs," rezumē astrobiologs.
Viņš uzsver, ka nepieciešama jauna misija uz Marsu ar primāro mērķi turpināt "Viking" iesākto darbu, bet ar citām metodēm. Vai "Viking" konstatēja dzīvības pēdas, kuras mēs palaidām garām? Vai varbūt paši eksperimenti tās iznīcināja? Pagaidām jautājums paliek atklāts.
Par vēl vienu iemeslu, kāpēc vēl nav atrasta dzīvība uz Marsa, vari lasīt šajā rakstā:
Zemes sausākajā vietā noskaidro, kāpēc neesam atraduši dzīvību uz Marsa
Jau no pirmajām Marsa izpētes dienām viens no uzdevumiem bijis atrast bioloģisku būtņu atstātas pēdas. Arī pirmās NASA veiksmīgās Marsa zondes "Viking" bija aprīkotas ar instrumentiem šim uzdevumam. 50 gadus vēlāk Marsu pēta divi roveri ar daudz sarežģītākām iekārtām, taču dzīvības pazīmju kā nav, tā nav. Nevienas vēsts par kaut vissīkāko mikrobu. Varbūt vienkārši nemākam meklēt? Astrobiologi devās uz vietu, ko dēvē par Marsu uz Zemes, lai to noskaidrotu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
