Pēdējo 400 gadu laikā spožākā pārnova detalizēti iemūžināta ar Veba teleskopu

Pirms tam tik spoža pārnova fiksēta pirms daudziem simtiem gadu laikā, kad moderni astronomiski novērojumi vēl nebija iespējami un nācās paļauties uz savām acīm – tā bija Keplera pārnova, kuru varēja redzēt bez jebkādiem palīglīdzekļiem. Toreiz teleskopu tāpat vēl nebija. Pirmā drošticamā informācija par teleskopu ir no 1608. gada, kad savu izgudrojumu patentēja holandietis Hanss Liperšejs. Drīz pēc tam teleskopu astronomiskiem novērojumiem sāka izmantot Galileo Galilejs. Savukārt gaisma no Keplera pārnovas Zemi sasniedza dažus gadus pirms tam – 1604. gadā.

Pirms apmēram 36 gadiem astronomus pārsteidza vēl viens šāds grandiozs notikums – 1987. gadā Zemi sasniedza gaisma no pārnovas Lielajā Magelāna Mākonī, pundurgalaktikā, kas "pavada" mūsu Piena Ceļu. Kopš Keplera pārnovas tā ir tuvākā līdz šim novērotā pārnova, un nu to ar saviem iespaidīgajiem instrumentiem izpētījis arī Veba teleskops.

Arī 1987A pārnova bija gana spoža, lai vietumis dienvidu puslodē tā būtu saskatāma bez teleskopiem. Pirms eksplozijas šajā vietā atradās gigantisks zilais pārmilzis. Šī tipa zvaigznes ir daudz spožākas, karstākas un masīvākas par mūsu Sauli. Konkrētā zvaigzne bijusi aptuveni 20 reižu masīvāka.

Pavēršot Veba teleskopa tuvā infrasarkanā starojuma kameru NIRCam, zvaigznes eksplozijas atstātās paliekas ieraugāmas pavisam jaunā gaismā. 1987A iepriekš redzamās gaismas diapazonā vērota arī ar Habla teleskopu, taču infrasarkanajā diapazonā atklājas detaļas, kuras ar Hablu nevar redzēt.

^{Foto: NASA Goddard Space Flight Center}

^{Foto: NASA, ESA, CSA, M. Matsuura (Cardiff University), R. Arendt (NASA’s Goddard Spaceflight Center & University of Maryland, Baltimore County), C. Fransson}

Kā redzams, ar Veba teleskopu uzņemtais attēls ir niansēm bagātāks. Tostarp nu redzams, ka galvenā triecienviļņa izveidotā gredzena iekšienē, kur gāzes un putekļi veido atslēgas caurumam līdzīgu mākoni, ir divas arkas, līdzīgas pusmēnešiem. Habla kadros šīs struktūras nebija redzamas.

Tāpat ir netieši pierādījumi, ka pēc pārnovas zvaigzne aiz sevis atstājusi ne tikai miglāju, bet arī neitronu zvaigzni – nelielu, ārkārtīgi blīvu debess ķermeni, kas rodas, kolapsējot masīvas zvaigznes kodolam. Pašlaik par to liecina novērojumi ar rentgenstaru observatorijām – gan NASA "Chandra" kosmisko teleskopu, gan "NuSTAR" observatoriju. Iespējams, Vebs ļaus šo neitronu zvaigzni arī ieraudzīt.

"Noķert" pārnovu brīdī, kad tā nupat sākusies, ir viena no kārdinošākajām astronomu "balvām". Bieži šādas iespējas negadās, tāpēc pasaulē nu darbojas iespaidīga izskata un izmēra neitrīno detektori, kas varēs savlaicīgi fiksēt pārnovu un attiecīgi pievērst citu teleskopu "acis" vajadzīgajam debess pleķītim. Kā savulaik "Campus" skaidroja astronoms Ilgonis Vilks, precīzi prognozēt nākamo pārnovu nav iespējams. "Tas var notikt pēc nedēļas, pēc gada, taču var paiet arī 50, 100 vai vairāk gadu." Par to, kā nepalaist garām zvaigznes eksploziju, vairāk lasi šajā rakstā:

1987. gadā astronomiem bija brīnišķīga iespēja novērot vienu no grandiozākajām parādībām Visumā – zvaigznes eksploziju jeb pārnovu. Savu dzīvi beidzot kādai no lielajām zvaigznēm salīdzinoši netālu no mums, šī notikuma izstarotā gaisma var būt pat spožāka par Mēness spīdēšanu. Bieži tādas iespējas negadās, tāpēc šobrīd astronomi ir nobrieduši nākamo pārnovu nepalaist garām – iespaidīga izmēra un izskata neitrīno detektori ir gatavībā fiksēt izmanīgās daļiņas, kas brīdina par notikušu zvaigznes eksploziju, un automātiski dot signālu vairākiem teleskopiem visā pasaulē pēc iespējas ātrāk pievērsties konkrētajam pleķītim debesīs. Tas var notikt pēc nedēļas, pēc gada, taču var paiet arī 50, 100 vai vairāk gadu. Astronoms Ilgonis Vilks gan saka, ka "statistika it kā ir mūsu pusē".

Lasīt vairāk