"Aeolus" orbītā ap Zemi riņķoja gandrīz piecus gadus, piegādājot iepriekš nebijušus datus par vēja pūsmām globālā mērogā. Taču šīs vasaras vidū pienāca laiks satelītu likvidēt – tā drošas ekspluatācijas laiks bija galā. Eiropas Kosmosa aģentūra (EKA) izmantoja šo situāciju, lai pirmo reizi izmēģinātu jaunu manevru procedūru, vadot satelītus pretī ugunīgai bojāejai Zemes atmosfērā.
"Aeolus" satelīts bija aprīkots ar modernām lāzertehnoloģijām un spēja novērot vēja plūsmas globālā mērogā. Gandrīz piecu gadu laikā ievāktie dati palīdzēja uzlabot kā klimata modeļus, tā arī ikdienas meteoroloģisko prognožu precizitāti.
Lielākā daļa satelītu, kas atrodas zemajā Zemes orbītā, pēc ekspluatācijas laika beigām sadeg atmosfērā. Lielāku aparātu gadījumā dažas atlūzas var sasniegt arī zemi. Atšķirība ir tajā, cik kontrolēti tas notiek un cik precīzi nosakāma vieta, kurā satelīta lūžņi varētu piezemēties. Sliktākajā gadījumā netiek veikts nekāds beigu manevrs satelīta sabremzēšanai un ievadīšanai atmosfērā vēlamajā vietā. Tas rada lielākus riskus kā citiem satelītiem orbītā, tā cilvēkiem un infrastruktūrai uz Zemes. Parasti gan tiek veikts šis bremzējošais, koriģējošais manevrs, lai vismaz aptuveni varētu zināt, kur piezemēsies atmosfērā nesadegušās atlūzas. Jo tālāk no apdzīvotām vietām, jo labāk.
Foto: University of Bath/C. Wright
EKA ar "Aeolus" likvidēšanu gāja soli tālāk, izmēģinot asistētu ievadīšanu orbītā. Atšķirībā no tām reizēm, kad satelīts tiek sabremzēts vienu reizi, pēc tam cerot uz to, ka aprēķini bijuši precīzi un tā trajektorija samazināsies tieši tā, kā prognozēts, EKA šī mākslīgā pavadoņa augstumu samazināja vairākos piegājienos. Pakāpeniski tas ap mūsu planētu riņķoja arvien zemāk un zemāk, taču aizvien paliekot orbītā. Tas ļāva satelītu viegli izsekot no Zemes un daudz precīzāk noteikt vietu, kur tas sāks savu kritienu cauri atmosfērai. Pagaidām risks, ka kāds "kosmosa lūznis" trāpīs apdzīvotā vietā un ievainos vai nonāvēs cilvēkus, ir neliels. EKA skaidro, ka šāda asistēta satelīta ievadīšana atmosfērā jau tā mazo risku samazina vēl 150 reižu.
Turklāt, saglabājot ierobežotu kontroli pār satelītu un uzraugot tā manevrus līdz pat pēdējam brīdim, būtiski uzlabota drošība arī orbītā, kur mākslīgo pavadoņu kļūst arvien vairāk un vairāk. Salīdzinājumam, ja 2010. gadā ap Zemi riņķoja apmēram tūkstotis strādājošu satelītu, tad nu tie ir vairāk nekā seši tūkstoši. Skaits strauji pieaug tādu projektu kā "Starlink" dēļ. Katra sadursme Zemes zemajā orbītā starp diviem satelītiem radīs milzum daudz jaunu atlūzu, kas palielinās sadursmju riskus arī turpmāk. Sliktākajā scenārijā var sākties ķēdes reakcija, ko dēvē par Keslera sindromu. Ja pirms desmit vai vairāk gadiem tas šķita vien tikai teorētisks bieds, tad šobrīd, satelītu skaitam strauji pieaugot, tie ir pavisam īsti draudi.
Pēdējos "Aeolus" satelīta brīžus orbītā iemūžināja arī Vācijā esošā TIRA ("Tracking and Imaging Radar") 34 metru diametra antena. Antena satelīta pozīcijai sekoja apmēram četras minūtes. Nupat EKA publiskoja animāciju, kā radars "redzēja" satelītu neilgi pirms tā ieiešanas atmosfērā. Šajā attēlā spilgtākie krāsu laukumi reprezentē atstarotā signāla spēku, nevis satelīta virsmas temperatūru, kā varētu maldinoši likt domāt attēla sarkani oranžo toņu gamma.
Foto: Fraunhofer FHR
"Aeolus" ielidoja atmosfērā ar 26,9 tūkstošu kilometru stundā jeb apmēram 7,5 kilometru sekundē lielu ātrumu. Pēc EKA aprēķiniem gaisā sadega 80% no satelīta masas, bet 20% atlūzu sasniedza zemi. Tās nokrita tālu no apdzīvotām vietām Antarktīdā.
"Aeolus" likvidāciju EKA min kā paraugu ilgtspējīgai saimniekošanai kosmosā – savu funkciju paveikušie aparāti ir drošā veidā no orbītas jāaizvāc, lai neapgrūtinātu kosmiskos lidojumus nākotnē. Aizvien ir valstis, piemēram, Ķīna, kuras prakse šajā jomā nav tā atbildīgākā. Ir bijuši gadījumi, kad Ķīnas satelīti vai nesējraķešu daļas Zemes atmosfērā ielido nekontrolēti, tādējādi apdraudot cilvēkus un infrastruktūru.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
