Indijas Mēness zondei un roveram visdrīzāk pienācis gals

Indija aparātu nosēdināšanas laiku ieplānoja tā, lai tie uz Zemes pavadoņa virsmas nonāktu brīdī, kad sākas lunārā diena – apmēram divas nedēļas ilgs laika posms, kurā konkrēto Mēness pusi apspīd Saule. Šiem aparātiem nav tādu sarežģītu iekārtu kā NASA Marsa roveru nelielie radioizotopu termoelektroģeneratori, kas spēj nodrošināt elektroenerģiju neatkarīgi no Saules gaismas gadiem ilgi. Zondei "Vikram" un roveram "Pragyan" Saule ir vienīgais "dzīvības" avots, tāpēc, lai dabūtu ārā maksimumu no misijas, lunārās dienas sākums bija vislabākais laiks.

Divu nedēļu laikā Indijas kosmosa aģentūra ISRO darīja visu, ko vien spēja, lai ievāktu pēc iespējas vairāk informācijas. Indieši nemaz neslēpa, ka divas nedēļas var būt arī viss, kas šiem aparātiem atvēlēts. Tās nebija dizainētas, lai izturētu tumšo un ārkārtīgi auksto lunāro nakti, kuras laikā temperatūra var noslīdēt krietni zem mīnus 200 grādiem pēc Celsija skalas. Un tomēr kopš brīža, kad septembra sākumā rovers un divas dienas vēlāk arī zonde tika ievadītas hibernācijas režīmā, nav šaubu – ISRO inženieri turēja īkšķus un saglabāja cerību, ka varbūt izdosies kādu no ierīcēm vēlāk atmodināt.

Saule apgabalā, kur atrodas abi aparāti, uzausa 22. septembrī, un kopš tā brīža ISRO centusies nodibināt sakarus ar "Vikram" un "Pragyan". Tie turpināti arī pirmdien, 25. septembrī, bet diemžēl inženieriem aizvien nav izdevies gūt jebkādu apliecinājumu, ka pirmie Indijas Mēness pētnieki izturējuši divas nedēļas ilgo pārbaudījumu.

"Pūliņi nodibināt sakarus turpināsies," pirmdien pauda ISRO, tomēr piebilda – cerības sarūk ar katru stundu. Tomēr šī misija ir izdevusies. Aparātu atmošanās būtu tikai bonuss. Ko tie paguva noskaidrot savā īsajā karjerā?

Neskaitot to, ka mazais rovers "Pragyan" ar ātrumu centimetrs sekundē veica vairāk nekā 100 metrus un izvairījās no vairākiem bīstamiem krāteriem (Mēness dienvidpola reģionā tādu nav mazums), vērtīgākā informācija nāk no "Vikram" zondes sensoriem.

Noskaidrots, ka ir ļoti lielas temperatūras atšķirības starp Mēness regolīta pašu virskārtu un jau tikai nepilnu 10 centimetru dziļumā. Ja virsmas temperatūra bija gandrīz 60 grādi, tad astoņus centimetrus dziļāk – mīnus 10 grādi. Tā kā Mēnesim nav atmosfēras, temperatūras svārstības tur ir ekstrēmas. Lunārās dienas laikā tuvu ekvatoram karstums var sasniegt 120 grādus, bet tad, kad Saules gaisma virsmu neapspīd, iespējams pat mīnus 250 grādu liels sals. "Vikram" mērījumi par krasajām temperatūras atšķirībām regolītā vien dažu centimetru dziļumā liecina, ka šis materiāls ir labs izolators. Noderīgas zināšanas, domājot par Mēness mītņu būvēšanu (drīzāk – 3D drukāšanu), izmantojot regolītu kā izejmateriālu.

"Vikram" arī atklāja, ka uz Mēness virsmas ir vesels klāsts ķīmisko elementu – alumīnijs, kalcijs, dzelzs, hroms, titāns, mangāns, silīcijs un skābeklis. Un vissvarīgākais atradums – sērs. Par sēra klātbūtni uz Mēness zināms kopš 70. gadiem, "Apollo" lidojumu laikiem. Tomēr Indijas kosmosa misijas pienesums ir, ka sērs tur atrodams arī virskārtā, nevis kā daļa no kāda ieža vai kristāla. Sērs parasti liecina par vulkānismu, un atklās pilnīgāku ainu par Mēness ģeoloģisko vēsturi.

Viena no pēdējām lietām, ko "Vikram" zonde paveica pirms "aizmigšanas", bija – palēciens. Tieši tā! Zondei tika dota instrukcija iedarbināt dzinējus un nedaudz atrauties no virsmas, pakarāties gaisā un nosēsties nedaudz tālāk uz priekšu. Indija tādējādi pārbaudīja savas spējas ne tikai nosēsties uz Mēness, bet nākotnē arī nodrošināt ceļojumu abos virzienos, kā to paveica NASA 60. un 70. gados.