Indija aparātu nosēdināšanas laiku ieplānoja tā, lai tie uz Zemes pavadoņa virsmas nonāktu brīdī, kad sākas lunārā diena – apmēram divas nedēļas ilgs laika posms, kurā konkrēto Mēness pusi apspīd Saule. Šiem aparātiem nav tādu sarežģītu iekārtu kā NASA Marsa roveru nelielie radioizotopu termoelektroģeneratori, kas spēj nodrošināt elektroenerģiju neatkarīgi no Saules gaismas gadiem ilgi. Zondei "Vikram" un roveram "Pragyan" Saule ir vienīgais "dzīvības" avots, tāpēc, lai dabūtu ārā maksimumu no misijas, lunārās dienas sākums bija vislabākais laiks.
Divu nedēļu laikā Indijas kosmosa aģentūra ISRO darīja visu, ko vien spēja, lai ievāktu pēc iespējas vairāk informācijas. Indieši nemaz neslēpa, ka divas nedēļas var būt arī viss, kas šiem aparātiem atvēlēts. Tās nebija dizainētas, lai izturētu tumšo un ārkārtīgi auksto lunāro nakti, kuras laikā temperatūra var noslīdēt krietni zem mīnus 200 grādiem pēc Celsija skalas. Un tomēr kopš brīža, kad septembra sākumā rovers un divas dienas vēlāk arī zonde tika ievadītas hibernācijas režīmā, nav šaubu – ISRO inženieri turēja īkšķus un saglabāja cerību, ka varbūt izdosies kādu no ierīcēm vēlāk atmodināt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
