Īsa melnā cauruma portreta vēsture – 2019. gadā pēc vairāku gadu darba, vienotā un perfekti sinhronizētā tīklā saslēdzot septiņus radioteleskopus dažādās planētas vietās, tādējādi praktiski radot gandrīz vai Zemes izmēra antenu, iegūti dati, kas ļāva vizualizēt akrēcijas disku ap melno caurumu M87 un melnā cauruma mesto ēnu, kas ir vēl lielāka par notikumu horizontu – robežu, aiz kuras nokļuvusī matērija vairs nespēj izbēgt no melnā cauruma grandiozā pievilkšanas spēka skāvieniem.
Leņķiskā izšķirtspēja šim teleskopu tīklam bija līdz pat 20 loka mikrosekundēm. Tā ir ļoti īsa loka garuma vienība. Viena loka minūte ir 1/60 no grāda, un loka sekunde 1/60 no loka minūtes, bet mikrosekunde – miljonā daļa no loka sekundes. Teleskops ar šādu izšķirtspēju no Zemes varētu uz Mēness nobildēt objektu, kas ir bankas kartes izmērā.
Taču, kaut pašu melno caurumu nevar redzēt ar optiskajiem teleskopiem, liecības par to pamanīja astronomi jau pirms vairāk nekā 100 gadiem. M87 ir viena no vistuvākajām galaktikām mūsu Piena Ceļam. Tā atrodas "tikai" 54 miljonu gaismas gadu attālumā. 1918. gadā amerikāņu astronoms Hebers Kērtiss rakstīja par dīvainu strūklu, kas šaujas ārā no galaktikas M87 jeb Messier 87 centra. Tolaik Kērtiss vēl nevarēja zināt, kas tā tāda ir. Nu zinām, ka tā ir plazma. Astrofiziķi līdz galam vēl neizprot, kā šīs spēcīgās strūklas rodas, taču ir ļoti iespējams, ka tam ir saistība ar melno caurumu radīto magnētisko lauku, kas ar milzu ātrumu kosmosā izspļauj supersakarsētu materiālu un starojumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
