Šo jautājumu cilvēki uzdevuši tik sen, ka radies pat speciāls termins – Olbersa paradokss. Ja mēs ieejam milzīgā telpā, teiksim, sporta zālē, un ieslēdzam tur vienu spuldzīti, kaut kāda gaismiņa pie griestiem būs, taču aizvien gandrīz piķa melna tumsa. Ja ieslēdzam simts spuldzītes, jau ir pavisam gaišs. Tad kāpēc Visums, kurā ir miljardiem un miljardiem zvaigžņu – gigantiskas "spuldzes" izplatījumā – nav spožs kā dienasgaisma? Tā vietā, veroties naksnīgajās debesīs, redzam vien tumši zilu vai melnu debesjumu, kurā "izbārstīti" sīki zvaigžņu punktiņi.
Olbersa paradokss nosaukts 18. un 19. gadsimtā dzīvojušā vācu astronoma Heinriha Vilhelma Matiasa Olbersa vārdā. Šī prātula ir arī viens no argumentiem, kas pamatā pierādījumiem par dinamisku Visumu, proti, ka tas izplešas. Ja Visums būtu bezgalīgs, homogēns un statisks, tad mums nebūtu tumšu nakts debesu, sprieda Olberss. Kāpēc?
Sāksim ar to, cik "spuldzīšu" ir Visumā. Šobrīd astronomi lēš, ka mums redzamajā Visumā (un nav teikts, ka aiz redzamā robežām tas neturpinās) ir apmēram 200 miljardi triljonu jeb 200 sekstiljoni zvaigžņu. Daudzas no tām ir tikpat spožas vai pat daudz, daudz spožākas par mūsu Sauli. Tad kāpēc Visums nav apžilbinošas gaismas pieliets, bet melns kā piķis?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
