Šo jautājumu cilvēki uzdevuši tik sen, ka radies pat speciāls termins – Olbersa paradokss. Ja mēs ieejam milzīgā telpā, teiksim, sporta zālē, un ieslēdzam tur vienu spuldzīti, kaut kāda gaismiņa pie griestiem būs, taču aizvien gandrīz piķa melna tumsa. Ja ieslēdzam simts spuldzītes, jau ir pavisam gaišs. Tad kāpēc Visums, kurā ir miljardiem un miljardiem zvaigžņu – gigantiskas "spuldzes" izplatījumā – nav spožs kā dienasgaisma? Tā vietā, veroties naksnīgajās debesīs, redzam vien tumši zilu vai melnu debesjumu, kurā "izbārstīti" sīki zvaigžņu punktiņi.
Olbersa paradokss nosaukts 18. un 19. gadsimtā dzīvojušā vācu astronoma Heinriha Vilhelma Matiasa Olbersa vārdā. Šī prātula ir arī viens no argumentiem, kas pamatā pierādījumiem par dinamisku Visumu, proti, ka tas izplešas. Ja Visums būtu bezgalīgs, homogēns un statisks, tad mums nebūtu tumšu nakts debesu, sprieda Olberss. Kāpēc?
Sāksim ar to, cik "spuldzīšu" ir Visumā. Šobrīd astronomi lēš, ka mums redzamajā Visumā (un nav teikts, ka aiz redzamā robežām tas neturpinās) ir apmēram 200 miljardi triljonu jeb 200 sekstiljoni zvaigžņu. Daudzas no tām ir tikpat spožas vai pat daudz, daudz spožākas par mūsu Sauli. Tad kāpēc Visums nav apžilbinošas gaismas pieliets, bet melns kā piķis?
Viens no iemesliem, ko jau droši vien nojauti – zvaigznes ir ļoti, ļoti tālu prom no mums. Kā vietnē "The Conversation" skaidro astronoms Braiens Džeksons, zvaigzne, kas atrodas 10 reižu tālāk, izskatīsies 100 reižu blāvāka nekā tad, ja tā būtu 10 reižu tuvāk. Taču šī ir tikai daļa no atbildes.
Džeksons aicina iztēloties sākotnējo pieņēmumu par statisku Visumu, kas ir tik sens, ka gaismai no pat vistālākajām zvaigznēm bijis gana laika, lai sasniegtu Zemi. Ja šis Visums būtu liels burbulis –10 gaismas gadu diametrā – ar Zemi centrā, tad tajā atrastos apmēram ducis zvaigžņu. Ja burbuli palielinām līdz 1000 gaismas gadiem, tad miljonam, tad miljardam gaismas gadu, šajā burbulī būtu arvien vairāk un vairāk zvaigžņu, kas visas piepildītu telpu ar gaismu. Pat ja tālākās zvaigznes no Zemes skatpunkta izskatītos daudz blāvākas nekā tuvumā esošās, to būtu daudz vairāk. Tik daudz, ka nakts debesīm no mūsu skatpunkta būtu jāizskatās gaišām. Tad kur slēpjas āķis?
Tajā, ka Visums tomēr nav statisks. Kā arī mums redzamais Visums nav bezgalīgi sens – tam ir aptuveni 13,8 miljardi gadu. Mums tas šķiet neaptverami ilgs laiks – Zemei, piemēram, ir vien apmēram 4,5 miljardi gadu, un Saules sistēma ir vien nedaudz senāka. Tomēr astronomiskos mērogos 13,8 miljardi nav diez ko daudz. Tas patiesībā ir pārāk īss laika posms, lai gaisma no vistālākajām zvaigznēm būtu sasniegusi Zemi. Proti, šis mums redzamais "burbulis" ap Zemi sniedzas vien 13,8 miljardus gadu tālu. Šajā burbulī nepietiek zvaigžņu, lai aizpildītu katru mums redzamo pleķīti debesīs, skaidro Džeksons. Vienā vietā redzam zvaigznes, citā – melnu pleķi. Tas nenozīmē, ka tur zvaigžņu nav. Tās vienkārši ir pārāk tālu, lai gaisma būtu paspējusi mūs sasniegt.
Vai tas nozīmē, ka ar laiku nakts debesis tomēr aizpildīs arvien jaunas un jaunas zvaigznes, līdz tās būs spožas? Ne gluži. Visums izplešas, un no mums vistālākās galaktikas no Zemes attālinās ar milzu ātrumu, gandrīz vai gaismas ātrumu. Pateicoties Doblera efektam, gaisma no šīm galaktikām mūs sasniedz ar pamatīgu sarkano nobīdi. Proti, tā cilvēka acij vairs nav saskatāma. Tāpēc arī vistālākos objektus Visumā šobrīd pēta ar Džeimsa Veba kosmisko teleskopu, kas spēj uztvert infrasarkano starojumu. Pat tad, ja mēs dzīvotu bezgalīgi ilgi, mūsu acis nespētu uztvert gaismu no vistālākajām zvaigznēm Visumā, kas izplešas.
Un jāatceras arī, ka zvaigznes nedzīvo un gaismu neizstaro mūžīgi. Pārsvarā mūsu Saulei līdzīgām zvaigznēm mūža ilgums ir apmēram 10 miljardi gadu. Un pārāk spožas nakts debesis diez vai būtu interesantas. Varam priecāties par melno fonu, uz kura izcelties zvaigznēm un citiem debesu krāšņumiem, ko var saskatīt ar teleskopiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
